ĢSA “Grāmatu klubiņš” vieno ne tikai mazos lasītājus, bet arī vecākus, kuri lasa kādu noteiktu grāmatu un savā starpā dalās par iegūtajām atziņām. Tā pēdējo sešu mēnešu garumā mūsu “Vecāku grāmatu klubiņā” lasījām Jūlijas Bogartas (Julie Bogart) grāmatu “The Brave Learner: Finding Everyday Magic in Homeschool, Learning, and Life”.
Par grāmatu savās domās dalās klubiņa lasītāja Guna.
Kāpēc?
Pirmā doma, kas man radās: kāpēc es vispār lasu grāmatas par kaut kādu konkrētu tēmu - mājmācību, bērnu audzināšanu, kaut vai dārzkopību. Nevis daiļliteratūru, bet tieši grāmatas par kādu man dzīvē šobrīd aktuālu jomu. Esat kādreiz par to aizdomājušās/-šies? Tiešām iesaku, jo es nonācu pie negaidītiem secinājumiem! Sapratu ka šāda veida grāmatas es lasu, lai:
- iegūtu jaunas idejas, kā darīt man svarīgas lietas, vai gūtu apliecinājumu, ka tas, kā es daru ir labi diezgan,
- iegūtu jaunus veidus, kā domāt par to, kas man svarīgs, vai atklātu līdzīgi domājošos.
Ja arī jūs lasāt grāmatas šo iemeslu dēļ, jums varētu noderēt manas pārdomas, lai izlemtu vai šī grāmata var būt jums noderīga.
Grāmatā par to, kā darīt.
Grāmatā ir ļoti daudz ideju, kā darīt lietas. Pat ļoti daudz! Reizēm liekas, ka par daudz, jo, nespējot visu izmēģināt, uznāk domas, ka nedaru pietiekami. Ja reiz kāds to visu ir izmēģinājis savā mājmācību ceļojumā, tad jau man arī vajadzētu tikpat daudz izmēģināt. Man liekas, šī iemesla dēļ es pirms dažiem gadiem grāmatu iesāku, bet līdz galam neizlasīju - pārbaudīju vairākas lieliskas idejas, daļa no kurām iedzīvojās, daļa nē, daļa kalpoja kādu brīdi. Man patīk visu izmēģināt, bet reizēm pietrūkst prasmes izvērtēt, ko tiešām vērts izmēģināt, ko nē.
Paldies Dievam, grāmatā bija daudz ideju, kuras es jau biju ieviesusi savā ikdienā, kas mūsmājās strādā lieliski. Un ir daudz laba, kas grāmatā nemaz nav pieminēts. Apzinoties visu, kas jau ir ieviests un bagātina mūsmāju mājmācības ikdienu, ir vieglāk racionāli izvērtēt milzīgo ieteikumu apjomu un atlasīt to, ko izmēģināt, apzinoties, ka tas var mums nemaz nederēt vai noderēt tikai kādu noteiktu laiku.
Daži no ieteikumiem grāmatas sākumā bija tik vilinoši, ka tos uzreiz ieviesa vairākas kluba lasītājas. Viens no tiem bija pirmais “lielais ieteikums” no 1.nodaļas: izveidot “mākslas galdu” (Dotty’s Enchanted Art Table). Ja izlasīsiet tikai šo nodaļu un ieviesīsiet tikai šo ideju, jūs jau būsiet izgaršojušas/-ši šīs grāmatas raksturu. Autores pieeju mājmācībai un praktisko pieeju ideju ieviešanai labi raksturo arī viņas ieteikums izveidot karti, kuras centrā ierakstīt kādu no bērna pašreizējiem hobijiem, bet apkārt - idejas, kā katru no skolas priekšmetiem mācīt tieši caur šo interešu jomu. Grāmatā ir daudz ieteikumu, kuri paredz rakstiski noenkurot gan idejas, gan padarīto - gan vecākam pašam, gan kopā ar bērnu un pat visai ģimenei kopā, - gan speciāli iekārtotā piezīmju grāmatā, gan uz lielas tāfeles dzīvojamajā istabā.
4. nodaļā bija nākamais praktiskai ieteikums, kas guva lielu interesi - “kafijas galdiņš”. Tas ir ieteikums, izmantojot bērnu dabisko interesi un izzināšanas spējas, ļaut netraucēti izpētīt to, ko vecāks ar gudru ziņu atstājis uz kafijas galdiņa. Tā var būs spēle, mācību grāmata, mikroskops, darba lapas, jaunas rakstāmlietas - jebkas, kas pamodina vēlmi izpētīt kaut ko jaunu un atver durvis uz šīs jomas dziļāku izpēti visas dienas vai pat vairāku dienu garumā. Autore iedrošina nebaidīties un dažas dienas veltīt tikai vienam priekšmetam, ja bērnā ir pamodusies interese par to. Intereses enerģija ļaus īsā laikā apgūt daudz un pamatīgi. Citus priekšmetus varēs mācīties citās dienās un ilgtermiņā neviena joma necietīs.
Grāmatā ir daudz ieteikumu par to, kā izmantot vidi, kurā dzīvo ģimene un bērns, lai veicinātu mācīšanos. Un ne tikai mājas vidi, bet daudz plašāku vidi, kurai ir viegli piekļūt - kaimiņu kopienu, ciematu, pilsētu, muzejus, parkus u.t.t. Autore grāmatā atkal un atkal aicina darboties kopā vairākām ģimenēm, piesaistot jomas ekspertus, interesentus un piedāvā idejas, kā to organizēt.
Katrā ziņā iesaku, lasot šo grāmatu, atrast savu veidu, kā strādāt ar ieteikumiem, lai to apjoms nevis nobiedē, bet iedvesmo.
Grāmatā par to, kā domāt.
Tas, ka grāmata var iedot jaunus veidus, kā domāt, iespējams, man pašai prātā neienāktu. To es dzirdēju kādā intervijā ar Brenē Braunu, amerikāņu profesori, autori un podkāstu vadītāju, kas plašākai publikai zināma, pateicoties viņas TED prezentācijai par ievainojamību (vulnerability). Dzirdētais deva man iespēju iedomāties, ka grāmata var dot jaunus veidus, kā domāt par kaut ko.
Esmu pārliecināta, ka visas, kas izlasīja šo grāmatu, piekritīs, ka grāmatā vairāk par idejām, kā darīt, ir idejas par to, kā domāt - domāt par mājmācību, par sevi, savu ģimeni, kopienu, kurā dzīvojam vai piedalāmies. Grāmatas ceturtā daļa tiek veltīta praktiski tikai tam, kā par mājmācību pieeju domāt. Un tas patiešām ir ļoti svarīgi! Grāmatas lasīšanas noslēguma ballītē lielākā uzmanība tika veltīta tam, kādi citāti lika uz ikdienu paskatīties no cita skatu punkta un līdz ar to iedrošināja un atbrīvoja enerģiju, kas vajadzīga veiksmīgam mājmācības procesam.
Klubiņa simpātijas ieguva grāmatā izmantotais termins “us-schooling” (varētu tulkot kā “mūs-skološana”) - mācīšanās tieši tā, kā mums šajā brīdī vajag, ņemot vērā visu iesaistīto pieejamo enerģiju, resursus un vidi.
Apzinoties, ka to, kā mācīt bērnus, mēs izlemjam, apkopojot savu līdzšinējo mācību pieredzi un zināšanas, autore atkal un atkal aicina kritiski paskatīties uz savu pieredzi un mēģināt kaut ko jaunu. Mēs, kas paši esam mācījušies skolās, neizbēgami neapzināti izmantojam tās pašas metodes, bet tās ne vienmēr darbojas mācoties mājās. Grāmatā ir daudz piemēru no dzīves, par to, kā, sekojot ierastajam domāšanas un darīšanas veidam, vecāki var lieki sarežģīt mājmācību procesu vai mazināt bērna dabisko prieku mācīties. Šie piemēri kalpo kā lieliski paraugi, ar kuru palīdzību var izvērtēt katrs pats savu mājmācību praksi.
Par to, vai un kāpēc grāmatu vērts lasīt kopā.
Vairāk nekā 180 dienas, vairāk nekā 400 ieraksti, vairāk nekā 20 mammas - tāda ir kopā lasīšanas statistika. Daudz būtiskāka, protams, ir pieredze, ko katra no mums ieguva - ieteikumi, kas izmēģināti, ieteikumi, kas iekļauti ideju sarakstos, jauni domāšanas veidi, jauni termini. Un jauna kopā lasīšanas pieredze.
Ko var iegūt, lasot kopā? Man liekas, ka daudz:
- cita lasītāja komentārā pamanīt to, ko pats palaidis garām,
- lasot, ko citi jau izmēģinājuši, gūt papildus motivāciju mēģināt arī pašam,
- uzdrošināties dalīties arī ar grūtām pārdomām, kas radušās, un iegūt kopienas atbalstu,
- uzdrošināties nepiekrist grāmatā teiktajam, ar to dalīties un iegūt citu sapratni un atbalstu savam viedoklim,
- kopā nosvinēt grāmatas izlasīšanu un klātienē piedzīvot izlasītā ietekmi uz pašu un citiem,
- uzlabot savas prasmes noformulēt savas domas, lai varētu uzdrošināties uzrakstīt atsauksmes par grāmatu un “Vecāku grāmatu klubiņu”.
