Viens no izglītības ģimenē stūrakmeņiem ir nodot saviem bērniem ģimenes vērtības, neļaujot tās izkropļot pastāvošās izglītības sistēmas ietekmei. Iegūstot izglītību ģimenē, bērna galvenais skolotājs ir vecāks, kurš ir uzņēmies par to atbildību un vada mācību procesu tā, kā bērnam ir vispiemērotāk un harmoniskāk.
Šobrīd, kad valstī izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ tiek praktizēta attālinātā mācīšanās, daudzas ģimenes izvēlas mājmācību, lai pasargātu savus bērnus no iespējamām sekām. Savukārt lielākajai daļai skolu vadības un pedagogu trūkst izpratnes par to, ar ko atšķiras attālinātā mācīšanās no mājmācības. Nereti šīs lietas tiek jauktas un tas būtiski apgrūtina mājmācības ģimeņu ikdienu, jo īpaši to ģimeņu, kuras šobrīd meklē iespējas pāriet mājmācībā. Nereti šīs ģimenes sastopas ar birokrātiju, neiejūtību, neizpratni un pat nevēlēšanos sadarboties no skolas puses.
Apkopojot mājmācības ģimeņu pieredzes stāstus un viedokļus, izkristalizējas galvenās grūtības, ar kurām tās saskaras šajā laikā:
Kā vienu no lielākajām grūtībām ģimenes min sadarbību ar skolām (jāuzsver, ka ne visas skolas), kuras liek regulāri atskaitīties par padarītajiem darbiem mācību priekšmetos. Tas ir traucējoši mājmācības ģimenēm, jo izjauc mācību procesu, kas katrā ģimenē ir atšķirīgs un katram bērnam ļoti individuāls. Tas rada nevēlamu stresu un spriedzi ģimenē, jo pietrūkst laika ģimenes pašvadītai mācīšanai, un šādos apstākļos bērniem ir grūtāk apgūt mācību vielu. Ar to tiek iegūts pretējs efekts- zūd motivācija gan bērniem, gan vecākiem, kā arī vecākiem parādās šaubas par savām spējām un to, vai bērns pietiekoši apgūst mācību vielu. Nepārtraukta balansēšana starp izglītības sistēmas prasībām un bērna vajadzībām paņem ļoti lielus enerģijas un laika resursus, līdz ar to vecākiem bieži nepietiek laika sev un savām vajadzībām, kas rada stresu un izdegšanu.
Diemžēl arī sabiedrībā valda aizspriedumi pret mācīšanos ģimenē, jo nereti tiek uzskatīts, ka ģimene nevar bērnam sniegt pietiekami kvalitatīvu izglītību. Tomēr mājmācības ģimenēs novērojams pretējais - bērni ir atvērtāki izzinošajam procesam, radošāki un labāk veido kontaktus un sadarbojas. No tā varam secināt, ka mācoties mājās un saņemot individuālu attieksmi, bērni iegūst daudz kvalitatīvāku un noderīgāku izglītību. Tomēr sabiedrības mītiskā attieksme, protams, nav patīkama ne vecākiem, ne bērniem, jo pieredze rāda, ka sadarbība ar “skolu” bērniem un “pārējo” sabiedrību kļūst apgrūtinoša tieši nepieņemošās attieksmes dēļ.
Kā grūtības, sadarbības procesā ar skolu, jāmin informācijas trūkums par bērnam pieejamo interešu izglītību, kas ir ļoti aktuāli mājmācības ģimenēm- iespēja attīstīt dažādas intereses. Skolas bērnu vecāki šo informāciju saņem no klašu audzinātājiem, taču mājmācības ģimenes paliek bez šādas informācijas. Ģimenes arī atzīst, ka trūkst labu mācību materiālu, kas atbilstu gan mājmācības ģimenes prasībām, gan arī izglītības sistēmas prasībām.
Jāpiemin, ka arī uztura mācība mājmācības ģimenēs nereti ir augstā līmenī, tāpēc tām lielākoties nav pieņemams pārtikas paku saturs, ko izsniedz pašvaldības ārkārtējās situācijas laikā, kā arī pašvaldības pasākumos piedāvātie neveselīgie našķi, ar ko cienā bērnus. Tā vietā ģimenes labprāt saņemtu atbalstu naudas formā, lai paši varētu izvēlēties atbilstošākos produktus. Šo varētu risināt, ja pašvaldības vairāk ieklausītos ģimeņu vēlmēs.
