"Mēs esam (lēnā) ceļā,” kāds raksta čatiņā. Salaspils šoseja "stāv", ceļa remonti stiepjas (kā mācību gads, ja esi uzsācis bez plāna un improvizē katru nedēļu?). "Mēs pēc kādām 30 minūtēm būsim 'Daugaviešos' vai arī tieši ceļa galā. Čāposim peldēt. Jūs jau būsiet?" rakstu es. "Mēs no četriem jau varējām ierasties, vai ne?"
Ir, protams, tie, kuri jau ir klāt. Ir tie, kuri vēl izbrauc. Ir arī tie, kuri iekāpj nepareizajā autobusā un atrod sevi ceļā uz Rēzekni (mums tā bija šogad): "Lecam ārā pie Kokneses, stopējam uz Aizkraukli. Ja kāds brauc no šīs puses – welcome."
Tā sākas mūsu nometne – ar piedzīvojumu, kas vēlāk kļūst par stāstu, ko bērni atcerēsies un par ko smiesimies vēl ilgi.
Kad beidzot ieradāmies, sākās gardumu tirdziņš. Brauniji, kēksiņi, vecmāmiņas uzpūteņi, cukurvate, pildīti kruasāni – mūsu pašradīto brīnumu parāde. Tas jau ir kļuvis par tradīciju – uzsākt nometni ar kopīgu tirdziņu – mielastu, kur katrs ienes savu daļu. Tāpat kā mājmācībā – katra ģimene ienāk ar savu pieredzi un garšu.
Šī gada nometne bija rimta kā upe saulainā dienā. Visi jau zināja ritmu: kad ir karsts, mēs SUPojam, peldamies, spēlējam badmintonu; kad līst, bērni izvelk galda spēles vai rīko pingponga turnīrus nojumē.
Pie mūsu telts ābelē bija iemitinājušās "mazās fejiņas" – meitenes, kas spēlēja lomu spēles. "Es būšu tava mīļākā mamma, labi? Tagad mazliet paspēlēšu čellu, tev jāpagaida, labi?" – skan fonā. Un upes malā rindojas makšķernieki. Zivju skaits? Precīzi viena. Vizuļi kokos? Vairāki.
Mēs šogad pieredzējām: ja gribas makšķerēšanas nedēļas nogali, to var savienot ar nometni. Ja tev ir jāspēlē koncerts Jāņa baznīcā, pēc tā vēl vari paspēt arī pirtiņā. Ja tev ir zīdainis, tad mums "Apburtās princeses" izrādē ir teātra loma tieši viņai – "jaundzimusī princese” ar vismīļāko publiku pasaulē. Ja tev ir dzimšanas diena, metīsim tevi gaisā uz skatuves. Ja tev ir jāaizbrauc agrāk vai jāatbrauc vēlāk – tu vienmēr esi gaidīts. Šī ir mājmācības brīvība. Mēs pielāgojam dzīvi, nevis dzīve pielāgo mūs.
Nometnē nav "pareizās" dienas gaitas – ir tikai tā, kas izveidojas plūsmā. Mācības, draudzības, emocijas. Pirmais vakars pienāk ar saulrietu uz SUPa Daugavas vidū – rozā, oranžs, itāļu debesu zilais. Tāds, ko nevari nofotografēt tā, lai būtu "pa īstam". Tāds, kas ir jāredz savām acīm un jāieliek atmiņā.
Mēs mācāmies būt kopā, dalīties, smieties, atrast risinājumus un ļaut notikumiem attīstīties. Mēs paspējam lasīt dzeju starp desiņām un bērnu smiekliem pārbāztā pirtiņā. Mēs apgūstam pašaizsardzības paņēmienus, pirms salokām teltis un slapjos dvieļus. Mēs katrs atrodam, ar ko padalīties.
Otrais vakars paiet mammu sarunās un lielo bērnu ugunskura stāstos līdz nakts tumsai. Kurš no šiem stāstiem ir izgudrojums, kurš patiesība? Kurš no mūsu ciema ir vilkatis un kurš iedzīvotājs? "Vai bērniem nebūs murgi?" "Tie jau ir gandrīz tīņi un nebaidās no vilkaču pasakām," sarunājas divas mammas.
Jau piektā mājmācības ģimeņu nometne – tik lieliski ir pieredzēt, kā viņi pieaug un mainās. Uz brīdi mēs esam viena liela, burvīga ģimene – un šī izjūta ir tas, kāpēc braucam atkal un atkal. Un es zinu – kamēr būs upe, saule un mēs, mēs būsim atkal.
Un varbūt tur būsi arī tu.
