Septembrī, zinību mēnesī, ar mums dalās Līga par savu mājmācības pieredzi un par to, ka mājmācībā uzsvars ir ne tikai uz zinībām, bet arī uz savstarpējām attiecībām ģimenē un garīgo harmoniju.
Kas Tevi aizveda pie mājmācības?
Mūsu ģimene šo ceļu iet jau desmito gadu, bet līdzīgi kā ar daudzām lietām, mazās domu, iedvesmas un izpētes “sēklas” jau šur un tur bija “iesētas” kopš mūsu ģimenes aizsākuma (esam laulībā divdesmit gadus), kad kopā ar vīru lasījām daudz grāmatu (tas ir mūsu iemīļots laika pavadīšanas veids, kad dodamies randiņā ar automašīnu uz kādu nedaudz tālāku vietu un viens otram pa ceļam lasām priekšā kādu izvēlētu grāmatu, tad pēc tam to pārrunājam) un saskārāmies ar stāstiem par mājmācību. Toreiz spriedām, kā tas būs, kad mums būs bērni. Atceros kādu sarunu, kad vīrs teica, ka to (mājmācību) varētu izskatīt. Man toreiz tas likās tik neparasti, ka es tikai nogrozīju acis. :)
Taču pēc vairākiem gadiem, kad mums jau bija bērni, atkal daudz sarunājoties, lasot, domājot par viņu audzināšanu, ik pa laikam pietuvojāmies šai tēmai. Bijām apņēmušies līdz 3 gadu vecumam bērnus pēc iespējas audzināt mājās un tikai tad laist dārziņā. Tādu ceļu arī gājām ar vecāko dēlu. Bet piedzimstot katram nākamajam bērniņam, ģimenē kaut kā dabiski bijām uzzinājuši, atraduši un ieguldījušies mājmācības dzīvesveida izpētē. Tas likās ļoti valdzinošs dažādo iespēju dēļ. Protams, tas saistījās arī ar lielu darbu un apņemšanos mācīties iet šo ceļu.
Tagad, atskatoties uz piedzīvoto, šis liekas viens no skaistākajiem lēmumiem. Neapšaubāmi ar daudz grūtībām kā, manuprāt, jebkurā dzīves ceļā. Bet arī ar daudz svētībām.
Kādām šaubām izgāji cauri pirms mājmācības uzsākšanas?
Viena no lietām, kas mani baidīja, bija maldinošais uzskats, ka visu būs jāprot un jāspēj jau uzreiz (gan man kā mammai un skolotājai, gan mums kā ģimenei, gan bērniem). Kā arī raizes, ja nu šis nebūtu mūsu ģimenei piemērots modelis, ko tad?
Abas šīs bailes pazuda brīdi, kad teicām savu “jā” mājmācībai.
Attiecībā uz visa prašanu - tas varbūt ir līdzīgi kā ar jebkuru lietu, kas baida, kamēr tā nav uzsākta. Bet tiklīdz to sāk darīt, tad jāpiekrīt senajai parunai “darbs dara darītāju”. Vienkārši pakāpeniski sākt to darīt un pati ikdiena “uzrāda” lietas kuras jāapgūst, jāuzlabo, jāmaina.
Turklāt mājskolojot bieži vien gadu no gada tās ir kādas citas lietas - vienu gadu vairāk jāpiestrādā pie veselīgu ieradumu veidošanas, citu sezonu pie dienas ritma, vēl kādā brīdī svarīgāks kļūst telpas izkārtojums vai pievēršanās attiecību jautājumiem.
Savukārt attiecībā uz raizēm, ko darīt, ja nu saprastu, ka šis nav mūsu ceļš, palīdzēja vienkāršā apziņa, ka tāpat kā klātienes skolēni var mainīt skolu pat mācību gada vidū (piemēram, dzīvesvietas vai citu apstākļu dēļ) un, sākot iet jaunā skolā, nevienam tā īsti svarīgi nav, no kurienes tieši šis cilvēks nācis - vairāk interesē, kāds viņš ir un kā iekļaujas jaunajā kolektīvā, tad arī tad, ja liktos, ka mājmācība nederēs, mēs mierīgi pēc mācību gada varam to atkal mainīt. Šī apziņa iedeva tādu mieru, ka vienkārši izmantojam šo mājmācības iespēju un darām labāko, ko tajā varam piedzīvot.
Kā ir tagad ar mājmācību un Tavu/Tavas ģimenes pārliecību šim procesam?
Es ļoti priecājos, ka esam izvēlējušies šo ceļu, un esmu pateicīga par tajā līdz šim piedzīvoto. Manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka dzīvē ļoti daudz ko dod ieguldījums attiecībās un mājmācībā ir šī brīnišķīgā iespēja attiecībām veltīt salīdzinoši daudz laika.
Kā lielu vērtību es arī saredzu iespēju ģimenei veidot savu ikdienas ritmu - mošanās laikus, kopīgas ēdienreizes, katram veltīt noteiktus dienas brīžus iekšēja miera atgūšanai. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi bērnu un agrīnajā pusaudžu vecumā.
Kā Tu pati atpūties un uzkrāj spēkus?
Mani ļoti iedvesmo daba. To apzinoties, cenšos savā ikdienas ritmā iekļaut būšanu dabā. Ne tikai pati sev, bet arī kopā ar bērniem (un bērnu jaunākajos vecumos jau citādāk gandrīz nemaz arī nevar :) ). Tas izpaužas gan kā mazas rīta pastaigas starp mācību cēlieniem (un tā ir lieliska iespēja nepiespiestā gaisotnē pārrunāt iemācīto), gan speciāli plānoti garāki pārgājieni, gan 15 minūšu pastaiga ar suni, kaut vai aizskriešana ātri “paskatīties zvaigznēs”, lai izvēdinātu galvu, ja ir jau satumsis vakars un pastaiga izpalikusi. Katrā ziņā labāk katru dienu kaut nedaudz, nekā vienreiz ilgākā periodā un tad “uz pilnu jaudu”. Jo es kaut kā ticu domai, ka mūs visvairāk veido un iespaido tās mazās lietiņas, ko darām un domājam ikdienā.
Vai, Tavuprāt, ir jāzina un jāprot kādas īpašas prasmes, lai būtu mājmācības mamma/ģimene?
Kopumā šķiet - jo ilgāk mājskolojam, jo vairāk saskatām, ka viss slēpjas vienkāršībā. Nepārsātināt neko. Turēties pie iekšēja miera, vērtībām un labestības.
Manuprāt, vienas no svarīgākajām īpašībām, kuras vērts sevī izkopt, ejot mājmācības ceļu, ir apņemšanās mācīties, spēja pielāgoties un būšana mierā ar savu ceļu.
Mācīties tādēļ, ka pat skolojot vairākus bērnus “pēc kārtas” kādā noteiktā mācību priekšmetā, katrs tomēr mācās unikāli. Šī individuālā pieeja ir arī kaut kas ļoti vērtīgs, taču tas prasa nemitīgi izzināt un mācīties par saviem bērniem, sevi un, protams, arī apgūstamās mācību tēmas.
Savukārt pielāgošanās spēja ir tas, kas palīdz noturēties līdzsvarā pie dažādiem notikumiem, ārējiem apstākļiem, dzīves “gadalaikiem” un vienkārši bērnu augšanas. :)
Par mieru - katram droši vien ir savs veids, kā to meklēt un atrast. Mans miers balstās ticībā Dievam, ka zinu, ka Viņš ir izvēlējies man uzticēt bērnus, tāpēc arī gādās un palīdzēs viņu audzināšanā. Un pie Viņa arī savu mieru meklēju, kad uzbango grūtību, noguruma vai neziņas vētras.
