Mājmācības ikdiena - intervija ar Anci

Atkal turpinām mūsu rakstu sēriju par mājmācības ģimeņu pieredzi. Šomēnes par savu skaisto mājmācības aicinājumu pastāstīs Ance.

Kas Tevi uzrunā mājmācībā?

Mājmācībā man svarīgākais ir būt kopā ar bērniem. Redzēt kā viņi uzaug, zināt ko viņi var, prot un grib darīt. Iepazīt viņu iekšējās pasaules, domas un jūtas, atklāt viņu talantus un kopīgi mācīties pārvarēt viņu vājumu un dzīves grūtības. Man ir svarīgi dot viņiem laiku un iespējas nodoties savām interesēm, talantiem un kaislībām un svarīgi, lai viņi jau tagad ir klātesoši īstajā dzīvē, nevis skolas solā gatavojas dzīvei nākotnē. Man ir svarīgi viņiem iemācīt, ka laime ir iekšējs stāvoklis un tā rodas galvā un sirsniņās nevis skaistās lietās, kas mums pieder.

Kas Tevi aizveda pie mājmācības?

Es pati neesmu gājusi bērnudārzā, bet skolā gan. Un skolu es tiešām no visas sirds ienīdu. Atceros, kā raudādama lūdzos mammai, lai ļauj neiet uz skolu un viņa atbildēja, ka skola ir obligāta un nav citu variantu.

 Kad vecākajam bērniņam bija pienākusi rinda iet bērnu dārzā, es viņu ar smagu sirdi aizvedu “socializēties”, bet iekšēji jutu, ka tas nav pareizi un ļoti smagi pati par to pārdzīvoju. Pēc ļoti gara adaptācijas perioda Oliveru tomēr “salauza” un viņš sāka iet dārziņā. Tas laiks man saistās ar kliegšanu un asarām agri no rītiem, skumju atvadīšanos dārziņā, nebeidzamām slimošanām un antibiotikām un Olivera dusmām un histērijām katru pēcpusdienu, kad gāju viņam pakaļ.

Divus gadus vēlāk pienāca kārta otrajam bērniņam iet bērnudārzā. Tas bija vēl smagāk, jo sapratu, ka manu bērnu, kurš visu jau dara un prot, un runā garos, paplašinātos teikumos, liks vienā grupiņā ar mazulīšiem, kuriem vēl māneklītis mutē. Sapratu, ka tas viņa attīstību noteikti neveicinās. Uzreiz arī izjutu, ka ar vienu no audzinātājām labi nesapratīsimies. Dažus mēnešus nomocījāmies, bet par laimi tieši tad no vienas brīnišķīgas Maskavā dzīvojošas daudzbērnu māmiņas izdzirdēju, ka eksistē tāda lieta kā mājmācība. Tad arī sāku par to interesēties. Devos uz visām iespējamām lekcijām par šo tēmu un meklēju variantus, kā oficiāli noformēt bērnus mājmācībā. Ļoti liels atbalsts tajā laikā man bija Lelde no Ģimeņu skolu apvienības.

Cik ilgu laiku Tev vajadzēja, lai uzdrošinātos uzsākt mājmācību?

Mājmācību kā pareizāko un labāko izglītības modeli es pieņēmu ļoti ātri un ne mirkli neesmu par to ne šaubījusies, ne to nožēlojusi. Liela nozīme bija arī tam, ka vīrs Jānis manu lēmumu uzreiz atbalstīja. Protams, pagāja diezgan ilgs laiks līdz mani argumenti šajā tēmā un arī izmaiņas bērnu uzvedībā kļuva par pietiekoši pārliecinošu pierādījumu par labu mājmācībai arī radinieku, draugu un apkārtējo cilvēku acīs. Mājmācībā tagad esam jau 7 gadus un vēl aizvien ir daži tuvi cilvēki, kuri līdz galam mūsu izvēli nav sapratuši. Bet arvien vairāk kļūst tādu, kuri, redzot mūsu bērnus, saprot, ka tas ir bijis labs lēmums. To, kādas viņu dzīves izvērtīsies, mēs, protams, varam tikai minēt, bet es ticu, ka dodam viņiem labāko, ko spējam dot.

Kādām šaubām izgāji cauri pirms mājmācības uzsākšanas?

Pirmkārt, protams, šaubījos, vai mana izglītība būs pietiekoša. Visi tie priekšmeti, kuros man pašai skolā nebija pārāk labi veicies, likās biedējoši. Likās, ka pietrūks pedagoģiskās prasmes un zināšanas un bija sajūta, ka noteikti esmu vienīgā mājmācības mamma, kura nav ne strādājusi bērnudārzā, ne izgājusi, kā minimums, Montesori kursus. Bija bail, ka nezināšu atbildes uz visiem bērnu jautājumiem. Vispār likās, ka esmu nostājusies tumša, nezināma un biedējoša ceļa sākumā. Bet bija skaidrs, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš un noteikti būs gana izaicinoši un interesanti.

Kā ir tagad ar mājmācību un Tavu pārliecību šim procesam?

Ar katru gadu mana pārliecība pieaug! Esmu samierinājusies, ka pilnīgi visu nevaru bērniem iedot un nezinu visas atbildes, bet zinu, kur tās sameklēt un mācu to darīt arī bērniem. Saprotu, ka, arī ejot klātienes skolā, bērniem būtu gan tādi mācību priekšmeti, kuri viņus aizrautu, un tos viņi apgūtu ar prieku, gan būtu tādi, kuros viņi zīmētu uz burtnīcu malām un garlaikotos, ja tēma neliktos saistoša.

Esmu izlasījusi vairākas grāmatas par mājmācības tēmu, runājusies ar citām mammām par viņu mājmācības pieredzēm, un jūtu, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Zinu, kur meklēt iedvesmu un atbalstu grūtākos brīžos. Protams, kaut kādas nelielas šaubas vai bailes reizēm iezogas manā prātā, bet zinu arī to, ka tad, ja viņiem kaut kas papildus dzīvē būs nepieciešams vai interesēs, un viņi to nebūs apguvuši mājās, viņi to visu varēs apgūt arī vēlāk. Galvenais, lai jūtu, ka bērni ir vispusēji attīstīti, veselīgi, laimīgi un viņu attīstībā jūtams nepārtraukts progress.

Kā norit Tavas ģimenes mājmācības process?

Mācību process aug, mainās un attīstās reizē ar mums. Pirmos pāris gadus bijām piesaistīti parastai vietējai skolai, kura mums deva daudz uzdevumus un kontroldarbus, kas, savukārt, radīja spriedzi un stresu ģimenē. Pati ļoti aizrāvos ar darba lapām un darba burtnīcām, kas ne vienmēr sagādāja bērniem prieku, un bija diezgan grūti viņus motivēt sadarboties.

Tad pārgājām uz Pamatskolu “Būsim” un, fantastiskās skolas psiholoģes Sandras iedvesmota, es pamazām sāku vairāk vērot bērnus no malas, ieklausīties viņos un saskatīt, kurās viņus pašus interesējošās aktivitātēs notiek mācību process un attīstība. Svarīga, manuprāt, ir grāmatu lasīšana, praktiska darbošanās, visādi saimnieciski darbi un ar mājsaimniecību un praktisko sadzīvi saistītā matemātika un sports. Mūsu ģimenē liela loma ir mūzikai, tādēļ visi trīs bērni arī apmeklē mūzikas skolu, reizēm muzicējam visa ģimene kopā. Tikai esmu noraizējusies, ka mūzikas skola paņem tik ļoti daudz laika.

Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu un pieņēmu, ka katrs bērns ir pilnīgi atšķirīgs gan mentalitātē, gan interesēs, gan attīstības ātrumā. Tagad galvenokārt interesējošas tēmas un mācību priekšmetus izvēlas paši bērni un es cenšos viņus nodrošināt ar informāciju un nepieciešamajiem materiāliem. Reizēm šajā idillē iejaucos ar kādu rakstu darbu vai, manuprāt, vērtīgu uzdevumu, bet tā ir mazākā daļa no visa mācību procesa. Skatos, lai bērni laiku pavada lietderīgi un kļūst patstāvīgāki, erudītāki un pašpārliecinātāki, un ar to jau, manuprāt, tiek panākts svarīgākais.

Kāda ir Tava vīra iesaiste un kāda ir Tava?

Vīrs uz saviem pleciem ir paņēmis visu ģimenes finansiālo pusi. Viņš mūsu ģimenē ir vienīgais apgādnieks, un esmu neizsakāmi pateicīga, ka viņš ir atļāvis man pavadīt laiku ar bērniem un nodrošina mūs ar visu nepieciešamo, tai skaitā ar mācību materiāliem. Vīrs ir automehāniķis un ļoti praktisks cilvēks, tādēļ visu, kas saistīts ar mašīnām, tehniku, motoriem, fiziku un ķīmiju, bērniem izskaidro un nodemonstrē tieši viņš. Lai arī viņš ir diezgan aizņemts darbā un visādos saimnieciskajos darbos mājās, viņš cenšas atrast laiku dažādiem eksperimentiem, makšķerēšanai kopīgiem tēva un dēlu, kā arī tēva un meitas aktivitātēm. Viņš ir lielisks paraugs, uz ko puišiem tiekties un kam nākotnē līdzināties.

Es galvenokārt atbildu par ikdienas saimnieciskajiem darbiem un mājas dzīvi, par “parastajiem” skolas un mūzikas skolas priekšmetiem un mājasdarbiem. Man ļoti patīk doties pārgājienos un dažādas aktivitātes svaigā gaisā, tādēļ cenšos arī bērnus pēc iespējas tajās iesaistīt. Atbildu par loģistiku un pulciņiem, par bērnu emocionālo pasauli un veselību un kopējo ģimenes mikroklimatu.

Vai ir kāds vēl no Tavas ģimenes, vai kopiena, kas palīdz mājmacības procesā?

Lielākais atbalstītājs ir mana vecmāmiņa, kura pati 50 gadus ir nostrādājusi prestižā Rīgas skolā. Viņa mūs atbalsta gan morāli caur sarunām, gan ar padomu, gan arī tīri praktiski, sagādājot mācību materiālus un grāmatas. Diemžēl lielais attālums un nu jau arī veselība viņai neļauj veltīt laiku bērniem klātienē. Liels atbalsts ir ĢSA ar iedvesmojošām lekcijām, paziņas un draugi, kuriem arī bērni ir mājmācībā vai tālmācībā, kā arī Pamatskola “Būsim” un galvenokārt tās psiholoģe Sandra.

Kas ir tas, ko iegūsti Tu pati un Tava ģimene no mājmācības?

Es jūtos emocionāli tuva saviem bērniem un ģimenei kopumā. Saņemu gandarījumu un jūtos lepna par saviem bērniem un viņu prasmēm, spējām un progresu. Jūtu drošības izjūtu zinot, ka viņos tiek ieliktas man svarīgas vērtības. Iegūstu laiku, ko pavadīt kopā ar sev visdārgākajiem cilvēkiem, jo redzu, cik ātri viņi izaug.

Kas ir tas izaicinošais jeb grūtais, esot mājmācībā?

Pārkāpt pāri savam egoismam un ieaudzinātiem “standartiem”. Samierināties, ka bērni “nesadarbojas” tieši tad un tieši tā, kā es to vēlos. Pieņemt, ka katrs bērns ir personība ar savu raksturu un savām interesēm un katrs iet savu nolikto ceļu. Grūti ir stāties pretī sabiedrības spiedienam un prasībām no skolas vai izglītības ministrijas, jo ticu, ka visus bērnus nevar mērīt pēc vienas mērauklas un pasaulē ar “dažādiem” un radošiem bērniem mēs visi būtu tikai ieguvēji.

Otrs lielais izaicinājums ir tad, kad man kaut kur ir jābūt bez bērniem. Tad īsti nav, kur viņus atstāt, un ja mājās ir kāds mazais līdz 7 gadiem vai arī lielākajiem vēl nav 13, un mazos nevar pieskatīt, tad tētim nākas ņemt brīvdienu. Tādas situācijas gan par laimi gadās reti, un arī vīra darbavietā visi ir diezgan saprotoši.

Vai ir arī kādi “upuri” jeb zaudējumi, kamēr esi mājmācības mamma?

Laikam vienīgi cietusi ir ģimenes kopējā finansiālā situācija. Es diemžēl neesmu iemācījusies veiksmīgi savienot mājmācību ar naudas pelnīšanu, un visas reizes, kad to mēģināju, būtiski cieta mana emocionālā pašsajūta, mācību progress, un kopumā tas sagādāja ģimenei daudz stresa. Būtu lieliski, ja mājmācības mammas saņemtu kādu līdzfinansējumu vai kādu finansiālu valsts atbalstu. Ir nelielas bažas vai un kā nākotnē, pēc tik ilgas pauzes, varēšu atgriezties darba tirgū un atsākt kāpšanu pa karjeras kāpnēm.

Vai, Tavuprāt, ir jāzina un jāprot kādas īpašas prasmes, lai būtu par mājmācības mammu un ģimeni?

Nē. Vienīgi lieliski noder pacietība, empātija un pārliecība par izvēlēto ceļu un izglītības modeli.

Kā mājmācības process ietekmē Tevi pašu un Tavu dzīvi?

95% laika esmu laimīga, ka varu būt klātesoša bērnu dzīvēs un piedzīvot šo brīnišķīgo laiku kopā ar viņiem. Varu vērot, kā viņi aug, attīstās, pieņem lēmumus, rūpējas par sevi un veido attiecības. Protams, brīžos, kad viss nenotiek kā plānots, uzmācas kaut kādas bažas par to, vai daru visu pareizi un vai mācīšanās norisinās pietiekošā apmērā. Uznāk bailes par nākotni, un tad es dusmīgā balsī bērniem mēģinu uzdot kādu šķietami svarīgu uzdevumu. Tādos brīžos jāsaņemas un jāatgādina sev, kāpēc esam šo ceļu uzsākuši, un parasti diezgan ātri tā baiļu sajūta pāriet un viss atkal ir lieliski. Man nebija tādas karjeras, kuru būtu žēl ziedot šim laikam, ko pavadu kopā ar saviem mīļajiem. Nevienā citā darbā vai vietā es negribētu būt vairāk kā šeit un tagad kopā ar saviem brīnišķīgajiem bērniem.

Vai Tu redzi atšķirību starp Taviem bērniem un citiem, parasto skolu bērniem?

Es redzu, ka mani bērni ir daudzās jomās zinošāki, praktiskāki, pašpietiekamāki, emocionāli nosvērtāki par lielāko daļu no skolas bērniem. Viņi prot sevi nodarbināt, un viņiem nekad nav garlaicīgi. Viņi ir aktīvāki par lielāko daļu no skolu bērniem. Ir labākas lasītprasmes un lielāka interese par lasīšanu kopumā. Vairāki mūzikas skolas skolotāji ir teikuši, ka mūsu bērni ir citādāki - ātrāk uztver informāciju un vieglāk atceras mācīto, un tas būtu liels zaudējums bērniem, ja pēc sestās klases viņus ieliktu atpakaļ parastā skolā. Viņi ir mērķtiecīgi un zina, ko dzīvē grib sasniegt.

Liels ieguvums, manuprāt, ir tas, ka viņi nelamājas un, atšķirībā no vienaudžiem, runā latviski nevis angliski. Viņiem ir skaidras un pareizas cilvēciskās vērtības un viņi ir empātiski un gādīgi viens par otru un līdzcilvēkiem. Iespējams, būs nedaudz grūtāk iekļauties sabiedrībā starp vienaudžiem, jo nelieto tik daudz viedierīces, TikTok un datorspēles kā lielākoties citi bērni. Patreiz viņi pārāk labi starp tiem (citāts no Olivera) “mežoņiem un huligāniem” nejūtoties, bet arī nevēloties būt tādi kā visi.

Un kā ir ar Tevi pašu, vai, Tavuprāt, vari paralēli strādāt vai nodarboties ar ko citu, sevi pilnveidot/attīstīt citās jomās un sfērās,  kamēr esi mājmācības mamma? Vai maz Tev tas ir svarīgi?

Manuprāt, ja ir atbalsts no dzīvesbiedra, tad atliek laiks arī sevis pilnveidošanai. Viss ir atkarīgs no tā, kādas ir prioritātes. Ar maziem bērniem ir grūtāk. Patreiz maniem bērniem ir 6, 10 un 11 gadi, un pirmo gadu jūtu, ka man ir laiks sportam, keramikai, rokdarbiem, dārzam. Tas gan vairāk saistīts ar to, ka līdz šim mazākajai vajadzēja vairāk manas uzmanības, pie tam visi “ķēpīgie” hobiji bērnu klātbūtnē kļūst vēl “ķēpīgāki”.

Kas Tevi ir iedvesmojis - grāmatas, kāda cita ģimene, Instagram konti utt?

Pirmais lielais iedvesmotājs man bija man pazīstama sešu bērnu māmiņa no Maskavas – Kristina Kolgaeva. Pēc tam vairākas mājmācības ģimenes, kuras pamazām iepazinu. Tad ar sajūsmu uzsūcu visu, kas rakstīts Julie Bogart “The Brave Learner” un ar vēl lielāku sajūsmu kā meditācijai izplūdu cauri Ainsley Arment “Call of the wild + Free”.

Kā Tu pati atpūties un uzkrāj spēkus?

Cenšos katru rītu “izkratīties”, skrienot pa pludmali, vai izvēdināties, izbraucot kādu līkumu ar velosipēdu. Meklēju veidus un piedzīvojumus, lai neieslīgtu rutīnā. Spēku dod gandarījums, kad redzu savus bērnus, mijiedarbojoties vienam ar otru un citiem sabiedrību.

Un kāda ir Tava recepte, mirkļos un dienās, kad ir spēku izsīkums?

Visu nolikt malā, “atlaist”, savārīt visiem gardu kakao, uzlikt bērniem kādu izglītojošu filmu un pašai nolīst gultā ar grāmatu vai iziet pastaigā svaigā gaisā. Vēl lieliskas metodes ir pierakstīt vismaz vienu mirkli, kad redzi, ka bērns pats mācās no tā, ko dara un kas aizrauj, jo tas mājmācībā sagādā tik daudz miera. Katru dienu atrast, par ko priecāties un būt laimīgam. Smaidīt - pat tad, ja šķiet, ka negribas, jo pēc brīža smadzenēs izdalās hormoni un laime notiek pat īstam. Atcerēties, ka visa dzīve ir kāpumi un kritumi un ja šodien esi lejā, tad rīt vari būt atkal augšā. Un kāds augstāks spēks par mums parūpēsies...