Šomēnes turpinām rakstu sēriju par mājmācības ģimeņu pieredzi. Šoreiz savā pieredzē ar mums visiem ir dalījusies Kristīne.
Kas Tevi uzrunā mājmācībā?
Mani no sirds priecē tas, ka, esot mājmācībā, mums kā ģimenei ir iespēja būt kopā! Mēs kopīgi piedzīvojam ikdienas brīnumus, mācīšanos, arī grūtības un atklājumus. Man patiesi ir iespēja iepazīt savus bērnus, tādejādi saprotot, kas tieši viņus uzrunā, ieinteresē. Iepazīstot viņus, es varu atrast metodi, kā tieši viņus ieinteresēt, iepazīt un izzināt plašo pasauli mums apkārt. Man ir iespēja augt, mācīties un uzzināt tik daudz interesanta kopā ar viņiem! Lai arī mēs ar vīru sen jau esam absolvējuši skolu un aizgājuši prom no skolas sola, mūs nepamet sajūta, ka tikai tagad, esot kopā ar bērniem mājmācībā, mēs patiešām sākam mācīties… Mājmācība nav tikai izglītības ieguves veids, tas ir dzīvesveids. Šis dzīvesveids mums nozīmē nemitīgus izaicinājumus iepazīt, uzzināt un apgūt vēl vairāk, padziļinātāk, aizraujošāk. Pētījumi ir pierādījuši, ka galvenokārt mācīšanās notiek brīvā un pozitīvā vidē (kas diemžēl bieži tradicionālajā skolā nav iespējams) un arī mājmācība nav iespējama, ja nav pozitīvas gaisotnes mājās vai attiecības ir sašķobījušas, tapēc primāri mājmācība ir par pozitīvu, atklātu un draudzīgu attiecību veidošanu.
Kas Tevi aizveda pie mājmācības?
Laikā, kad mūsu ģimenē ienāca pirmais dēliņš, mēs diezgan ātri sapratām, ka klasiskais modelis ar normētu darba laiku un bērnudārzu, nebūs īsti mums piemērots, jo mums pārāk iepatikās ikdiena, kurā mēs varam būt kopā ar savu mazo dēliņu visos viņa dzīves atklājumos. Mēs pieņēmām tajā brīdī ļoti biedējošu lēmumu - iet prom no algotajiem darbiem un uzsākt veidot kaut ko savu, kas mums kā ģimenei ļautu būt kopā. Mēs nopirkām lietotu VW T4 busiņu, ielikām tajā matraci un devāmies ceļojumā pa Eiropu. Šādi ceļojot, mēs ātri vien sapratām, ka nav svarīgi kurā pasaules malā Tu atrodies, jo visur ir iespējams strādāt, augt un attīstīties. Pēc šīs atskārsmes mēs pārveidojām savu busiņu par dzīvojamo busiņu, jeb māju uz riteņiem un sakām savu dzīvesveidu, kā arī profesionālo darbību saistīt ar ceļošanu.
Kad mūsu dēliņam apritēja 3 gadi, mums ģimenē daudzi sāka uzdot jautājumus: "Vai tad nav laiks bērnudārzam?", "Kad sūtīsiet bērniņu 'socializēties'" utt. Lai cik uzstājīgi mūsu ģimeni apkārtējie centās pārliecināt, ka bērnudārzs bērnam ir svarīgs, mēs arvien vairāk jutām, ka, ieliekot bērnu klasiskajā bērnudārza, vidē, mēs viņu vairāk apdalītu, nevis dotu ko labu, jo tā ikdiena, kuru piedāvāja bērnudārzs (arī privātais un Montessori), godīgi sakot, bija gaužām garlaicīgs un vienmuļš. Savukārt, tā ikdiena, kuru uz to brīdi mēs varējām piedāvāt, bija ikdienas pilnas ar piedzīvojumiem, jauniem cilvēkiem, rasēm, reliģijām, situācijām, dabas skatiem… Mēs bijām pilna laika ceļotāji, un, redzot kā šī ceļošana ir mainījusi mūs individuāli un kā ģimeni, mēs nespējām to atņemt savam dēlam ar vārdiem ''tā ir pareizi, tā būs labāk'', jo paši tam neticējām.
Un tā mēs sākām meklēt informāciju - vai un kā ir iespējams bērnu mācīt citādāk. Pavisam ātri uzgāju vārdu ''world schooling'', jeb mācīšanās no jebkuras vietas pasaulē un tā mūs aizveda arī līdz idejai par mājmācību. Uzzinot, ka mājmācība ir oficiāli atzīta izglītības ieguves metode Latvijā, man nevienu reizi nav bijušas šaubas, ka tieši šis ir virziens, kādā izglītību iegūs mūsu bērni, ja vien viņi paši to vēlēsies.
Kādām šaubām izgāji cauri pirms mājmācības uzsākšanas?
Visvairāk mani ir biedējis - vai es spēšu atrast sevī spēkus, laiku, iedvesmu, zināšanas, lai saviem bērniem patiesi iedotu vislabāko mājmācības pieredzi un zināšanas, lai viņi veiksmīgi ne vien nokārtotu skolas ieskaites un eksāmenus, bet arī būtu sagatavojušies dzīvei. Šādas šaubas mani nomāc brīžos, kad neesmu pienācīgi veltījusi laiku sev, ja pati nejūtos labi, un tāpēc šaubos, vai spēju visu labāko sniegt saviem bērniem… BET… Tad es allaž atceros, ka arī skolā skolotājiem ne vienmēr ir labākās dienas, labākie periodi. Dzīve ir dzīve, un mēs ne vienmēr būsim labākās savas dzīves versijas; mēs, tāpat kā daba, ejam cauri tik dažādiem dzīves periodiem. Ir uzplaukuma brīži, kuros mēs esam pilnas iedvesmas, enerģijas un kopā ar bērniem spējam gan skolas vielu mācīties, gan spēlēties un gatavot veselīgus našķus. Tad ir brīži, kuros mēs kā ziemas miegā iegrimušas, esam dziļā pārdomu un enerģijas taupības režīmā, kad vienīgais, ko spējam, ir būt līdzās saviem bērniem. Un tas viss ir labi! Šajā dzīves posmā, kurā esam mājmācībā, esmu sapratusi, ka ir svarīgi paļauties procesam un pieņemt savas emocijas, jūtas, vajadzības. Bērni ir ģeniāli - pat, ja mums liksies, ka neko nespējam viņiem kādā no dzīves periodiem dot, pavērojot viņus, mēs sapratīsim, ka viņi paši iemācās visu, kas viņiem ir nepieciešams. Tas ir dabiskais izziņas un mācīšanās process, kas, ja vien nav nomākts ar televizoru un datorspēlīšu atkarību, viņus virzīs dzīvē uz priekšu un ļaus pašiem mācīties un izzināt.
Kāda ir Tava dzīvesbiedra/vīra iesaiste un kāda ir Tava?
Mūsu ģimenē mājmācība ir dabisks dzīvesveids. Mēs abi ar vīru ļoti daudz mācāmies, izzinām, eksperimentējam un iepazīstam lietas, vietas, procesus sev apkārt. Mūsu māja ir vieta, kurā valda eksperimenti, mēģinājumi, izzinājumi, atklājumi. Šādā vidē arī bērni mācās, eksperimentē un mēģina. Mums abiem ar vīru nav sadalītu uzdevumu, bet gluži dabiski es esmu ieņēmusi mājas siltuma, maiguma, garīguma, estētiskuma un ikdienas vajadzību apmierināšanas lomu, savukārt, vīrs rūpējas par jaunradi, fizisko un materiālo pasauli, par drošību, par pamatīgo zināšanu nodrošinājumu. Bērni rīta cēlienā ir kopā ar mani iekštelpās, kurās notiek mājas uzkopšanas darbi, kopīga pusdienu gatavošana, ikdienas mācību uzdevumu apguve, grāmatu lasīšana, dziedāšana, rotaļas, un tad bērni dodas uz darbnīcu, kurā kopā ar tēti darbojas ar koku, griež, zāģē, mēra, skaitļo, aprēķina un runā par dzīves vīrišķīgo - materiālo pusi. Mums ir divi dēli un ir tik svarīgi, ka dēli pavada vienlīdz kvalitatīvu laiku ar abiem vecākiem, tādejādi apgūstot gan vīrišķīgās dzīves mācības, gan sievišķīgās.
Mēs savas profesionālās darbības speciāli pielāgojām tam, lai mēs varētu strādāt kopā ar bērniem, tāpēc viņi allaž ir kopā ar mums arī mirkļos, kuros tiekamies ar klientiem, kuros veidojam dokumentālās filmas, fotografējam, veidojam jaunradi un citos. Tieši tāpēc mēs izvēlējāmies mājmācību, jo, esot ar mums kopā darbos un ikdienas solī, mūsuprāt, viņiem rodas ļoti atvērts un plašs skatījums uz profesiju iespējām, savstarpējo attiecību veidošanu un dzīvi kopumā.
Vai ir kāds vēl no Tavas ģimenes, vai kopiena, kas palīdz mājmacības procesā?
Pilnīgi ikviens cilvēks šajā dzīvē mums un mūsu bērniem var kaut ko iemācīt! Pilnīgi ikviens! Ja mēs spējam saskatīt iespējas, tad ikviens pārdevējs, bibliotekārs, muzeja darbinieks, ikviena pieturā satiktā omīte vai opītis var kļūt par skolotāju. Mēs savās dzīvēs to ļoti izmantojam, tāpēc mēs bieži dodamies pārgājienos ar draugiem, kuri aizrāvušies ar medībām, jo viņi mums var iemācīt svarīgas zināšanas par dabu. Mēs ņemam svaigpienu no dabiskas lauku saimniecības, kurā mums iemāca senos piena apstrādes elementus. Mēs strādājam kopā ar tradicionālās koka ēkas būvniecības meistariem, kuri nodod mums gandrīz jau zudušas zināšanas par seno būvniecību utt. Mūsu draugu un paziņu lokā ir profesionāli sportisti, tradicionālās kultūras glabātāji, politiķi, uzņēmēji un sētnieki. Ikviens no viņiem ir fantastisks dzīves skolotājs mums un mūsu bērniem, ja vien mēs patiesi gribam mācīties :)
Vai, Tavuprāt, ir jāzina un jāprot kādas īpašas prasmes, lai būtu mājmācības mamma/ģimene?
Es reiz biju uz mājmācības semināru, kurā izskanēja šāda frāze: ''Ikvienam bērnam ir piemērota mājmācība, bet ne ikvienam vecākam!'' Un patiesi, tieši no vecāku spējas uzņemties atbildību par savu bērnu izglītību, veselību un dzīvi kopumā ir atkarīgs tas, vai mēs kā vecāki varēsim uzņemties skolot savus bērnus ģimenē. Nav nepieciešams īpašs talants, prasmes vai rakstura iezīmes, kā vien patiesa spēja uzņemties atbildību!
Mūsdienu pasaule sabiedrībai kopumā ir radījusi ilūziju par to, ka kāds cits uzņemas atbildību par mūsu dzīvi: ārsti rūpēsies par mūsu veselību, darba devējs par nākotnes pensiju, skolotāji par bērna izglītību, valsts par labklājību… Ak, kādas ilūzijas! Tikai tad, kad mēs saprotam, ka nav tādu ārstu, kuri uzņemtos atbildību par mums un mūsu dzīvību, nav tādu skolotāju, kuri ar atbildības sajūtu izturētos pret mūsu bērnu izglītību utt., tikai tad, kad no acīm nokritīs šis rozā priekškars, tikai tad mēs sapratīsim, ka vienīgie savas dzīves, veselības, labklājības, nākotnes un arī bērnu izglītības atbildīgie esam mēs paši! Un tikai tad, kad šī apziņa ir radusies un mēs esam gatavi šo atbildību uzņemties, tikai tad mēs drīkstētu mājskolot savus bērnus.
Kā mājmācības process ietekmē Tevi pašu un Tavu dzīvi?
Sākumā lielākais izaicinājums man kā cilvēkam bija apzināties sevi jaunajā lomā, kā mammai uz pilnu slodzi, kā mājsaimniecei. Mums jau no mazotnes ir ieaudzināts, ka sievietēm un ikvienam pilntiesīgam cilvēkam ir jāveido karjera, jāpierāda sevi biznesa vidē un jāaug ''ārpus ģimenes''. Tāpat tas tiek attiecināts uz bērniem - ir pieņemts, ka viņi jau no agras mazotnes, reizēm pat no zīdainīša vecuma, tiek vesti uz silītēm, bērnudārziem, tālāk uz skolām, darbiem utt. Respektīvi, lai viņi aktīvi veidotu savas attiecības, saskarsmi un savu dzīvi ārpus mājām, ārpus ģimenes. Un man tas bija visgrūtākais, mainīt sevī šo domāšanu, aizspriedumus un mēģināt sevī atvērt pilnīgi citu personības šķautni, kura ilgus gadus mākslīgi tika noslāpēta.
Un tad sākās milzīgais darbs pašai ar sevi, lai es spētu sevi apzināties savā dabiskajā lomā, dabiskajā vidē, lai es sevī no sirds dziļumiem izvilktu mīlošo, gādīgo, ar rūpēm apveltīto ģimenes sievieti, mammu, mājsaimnieci, ģimenes kodola sirdi.
Un tajā mirklī, kad notiek tas klikšķis, kurā Tu beidzot apzinies savu kā sievietes, mammas vietu ģimenē, tad viss sāk mainīties un vairs nav cīņas par to, kurš ģimenē ''valkās bikses'', par ''laika sev'' trūkumu un par virkni citām klišejām, par kurām uztraucas modernās ģimenes. BET es, protams, runāju tikai un vienīgi par mūsu ģimeni un to, kas strādā mums uz šo brīdi.
Šobrīd es sevi lieliski papildinu ne vien kā mamma uz pilnu slodzi, bet arī veidoju meistarklases pašu veidotajā projektā Mājskola un strādāju kopā ar vīru mūsu ģimenes uzņēmumā - dizaina studijā 55ART.
Kā Tu pati atpūties un uzkrāj spēkus?
Mani visvairāk un visātrāk uzlādē daba. Būšana dabā. Mums ir dzīvē laimējies, ka esam ar vienu kāju pilsētas dzīvē, ar otru lauku viensētā, tāpēc mēs varam izbaudīt gan pilsētas iespējas, gan lauku mieru, harmoniju un arī smago darbu. Esmu ievērojusi, ka mums kā ģimenei ir ļoti svarīgi katru dienu būt dabā, iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, izelpoties.
Mani personīgi ļoti uzlādē garas pastaigas pa mežu, pasēdēšana klusumā pie upes, jūras klātbūtne. Mani nomierina mirkļi, kad es ilgstoši sēžu un vēroju dzīvniekus, tāpēc jauki, ka mums ir truši, vistas, kaķi. Es varu vienkārši apsēsties viņiem līdzās, vērot viņus, paglaudīt. Dzīvnieki ļoti stabilizē nervu sistēmu.
Tā kā man mājās visi ir puiši (divi dēli un vīrs), tad savu sievišķo enerģiju es papildinu kopā ar gudrām, atbalstošām sievietēm, dziedot dziedinošās latvju dainas un izzinot senvēsturi folkloras kopā. Es daudz lasu izzinošas grāmatas, nodarbojos ar rokdarbiem. Es tiekos ar mūsu Ģimeņu skolu apvienības mājmācības mammām. Es ļoti strādāju pie savas sievišķās enerģijas iegūšanas un saglabāšanas, jo ikdiena pārsvarā prasa no mammām daudz vīrišķās enerģijas - darbu izpildi, vest bērnus uz pulciņiem, plānot mācības, ēdienreizes, domāt par ienākumiem, bet tajā visā var pazust sievišķība, maigums, rūpes… Tāpēc es mēginu attīstīt sevī tieši šo enerģiju.
Un kāda ir Tava recepte, mirkļos un dienās, kad ir spēku izsīkums?
Tādas nav. Mēs katrs esam ar saviem niķiem, vajadzībām, pagātnes nospiedumiem. Mirkļos, kuros mans dzīves kausiņš ir tukšs un esmu tuvu lielajam sprādzienam, es vienkārši cenšos aiziet kaut kur prom no saviem mīļajiem, lai viņiem nenodarītu pāri. Un kā jau mājmācības mamma, es nevaru aiziet nekur tālu, tāpēc tā parasti ir ieiešana siltā dušā vai došanās pabarot dzīvniekus, kad vienkārši sēžu un vēroju kā viņi savā starpā komunicē. Ja ir iespējams, es palūdzu vīram uz mirkli pieskatīt bērnus, lai varu iziet pastaigāties pa mežu. Mēs ar vīru ļoti rūpējamies par labu vidi un enerģiju mūsu mājās, mēs regulāri dodamies pirtī, izglītojamies, lasot labu literatūru, uzturamies svaigā gaisā, ēdam kvalitatīvu pārtiku - respektīvi, rūpējamies par to, lai būtu veseli gan miesās, gan garā. Un tad, ja esam pienācīgi parūpējušies par sevi un bērniem, tad spēku izsīkums uzrodas diezgan reti.
Vai Tu redzi atšķirību starp Taviem bērniem un citiem, parasto skolu bērniem? Ja jā, tad kā?
Katrs bērns ir ļoti īpašs un katrs vecāks, ja vien viņš ir saprātīgs, vēlēsies dot savam bērnam visu to labāko! Es ticu, ka katrs vecāks saviem bērniem arī dod vislabāko, ko viņš ar savām zināšanām, iespējām un pieredzi tajā brīdī var sniegt. Uz jautājumu, vai es redzu atšķirību, es atbildēšu, ka jā, redzu. Bet tā ir kopējā sabiedrības un sistēmas problēma - bērni tiek atrauti no vecākiem un ģimenes, vecākiem ir uzliktas neskaitāmi daudz lietas, par ko domāt, rūpēties, pārāk daudz kārdinājumu, ir parāk daudz laika un enerģijas zagļu, kuriem gan bērni, gan vecāki ļaujas…
Un kā ir ar Tevi pašu, vai, Tavuprāt, vari paralēli strādāt vai nodarboties ar ko citu, sevi pilnveidot/attīstīt citās jomās un sfērās, kamēr esi mājmācības mamma? Vai maz Tev tas ir svarīgi?
Manuprāt, viens no vissvarīgākajiem aspektiem tieši mājmācībā ir vecāku vēlme un spējas pašiem augt, pilnveidoties un attīstīties. Ja mājmācības vecāki to nedarīs, tad bērna pozitīvā attīstība būs ierobežota. Tieši mēs, kā mājmācības vecāki, ar savu degsmi spēsim aizraut bērnus izzināt, attīstīties, augt!
Skolas ir pilnas ar izdegušiem, dzīves nogurdinātiem skolotājiem. Diemžēl jāsaka skarbi, ka šādi skolotāji bērniem ne vien nespēs sniegt nepieciešamās zināšanas un iedvesmot uz patstāvīgu izziņas procesu, bet arī traumēs bērna personību un nākotnes vēlmi mācīties.
Turpretī cilvēki, kuri ir zinātkāri, aizrautīgi, kuriem ir hobiji, intereses un kuri nemitīgi aug savā izaugsmē, spēj aizraut bērnus un mainīt viņu personības, mācīšanās izpratni un arī dzīvi. Un tieši tāpēc ir tik ļoti svarīgi mājmācības vecākiem atrast laiku saviem hobijiem, savām interesēm, izaugsmei un galvenais - darīt to kopā ar bērniem.
Par mūsu ģimenes pieredzi - mēs aizgājām no labi apmaksātiem darbiem, lai varētu ceļot, strādāt un būt kopā ar savu ģimeni. Mēs atvērām dizaina studiju un kopīgi sākām likt savas prasmes, iespējas un nākotnes potenciālu kopā kā ģimenes uzņēmums. Mēs abi ar vīru strādājām, mazajiem ķipariem klātesot. Spilgts piemērs - mēs ilgus gadus strādājām ar pasaules mēroga sportistiem, tai skaitā veidojām video materiālus no sacensībām. Mēs šos video filmējām tad, kad vecākajam dēliņam bija vien 1,3 gadiņi. Viņš visu sacensību laiku atradās man slingā vai ķengursomā uz muguras, tādejādi dēliņam visu laiku bija saskare ar mani, es respektēju bērna dabiskās vajadzības, un tajā pašā laikā es varēju strādāt un rūpēties par mūsu ienākuma avotu. Un šādu piemēru no mūsu ikdienas ir tik daudz!
Mēs uzlikām par galveno prioritāti būt kopā kā ģimenei, un tad visi darbi, hobiji, intereses pielāgojās un apauga ap šo prioritāti.
Kas Tevi ir iedvesmojis - grāmatas, kāda cita ģimene, Instagram konti utt?
Mani iedvesmo pati dzīve, ikdiena. Mani iedvesmo veids kādā mani bērni sarunājas viens ar otru, ar kādu cieņu viņi izturas pret jūtām, savstarpējām attiecībām, kā viņi pavada savu ikdienu, un tas, kā viņi runā par dzīves vērtībām, nākotni. Es katru dienu redzu kādu mazumiņu, kas apstiprina mūsu izvēlētā dzīvesveida patiesumu un tas mani patiesi iedvesmo.
Mūsu mājmācības pieredzei, meistarklasēm un pašpietiekamai dzīvošanai viensēta var sekot līdzi sociālajā tīklā Instagram @majskola.
