Mājmācības ikdiena - intervija ar Agnesi

Pirms dažiem gadiem aizsākām rakstu sēriju par mājmācības ģimeņu pieredzi.

To turpinām ar jaunu projektu - "Mājmācības mammu virtuālās intervijas", kuras publicēsim mūsu mājaslapā. Priecājamies par pirmo brīnišķīgo interviju.
Paldies Agnesei par drosmi un ieguldīto laiku atbilžu sagatavošanā!

Iekārtojies ērtāk pie tējas vai kafijas tases, lasi, izbaudi un iedvesmojies!

Kas Tevi uzrunā mājmācībā?

Mājmācībā mani uzrunā tas, ka bērns var apzināties savus talantus, spējas un stiprās puses, tos atraisīt un stiprināt dabīgā, veselīgā veidā. Tas, ka lieki nav jānododas zināšanu apguvei, kas nav praktiskas un dod maz labuma tālākai dzīvei. Tas, ka mani bērni var izdzīvot laiku funkcionāli, izbaudīt bērnību, kā arī būt patiesās attiecībās, veidot draudzības ar citiem bērniem ar kuriem izvēlas. Mani aizrauj tas, ka mācības var notikt dzīvi un īsti, esot saskarē ar dažāda vecuma cilvēkiem, kas ir dabiskāk un atbilstošāk īstajai dzīvei.

Turklāt mājmācība nav tikai par mācīšanos, tā ir par dzīvi kā tādu - kā būt atbildīgiem savā dzīvē, radīt dzīvi pašam, organizēt, plānot, veidot, domāt, just, saprast un izzināt sevi. Manuprāt, mājmācība ir dabiskāks, daudz veselīgāks un īstāks veids kā būt pasaulē, kas ļauj maniem bērniem iekļauties sabiedrībā, kā arī īstenot obligātās valsts noteiktās prasības, kas vecākiem ir jādara.

Kas Tevi aizveda pie mājmācības?

Pie mājmācības mani aizveda draudzene, kas arī, esot mamma, domāja par to, kā lai dod bērnam vajadzīgo izglītību veselīgā veidā. Turklāt man liekas pretdabiski, ka maniem bērniem palīdzētu izaugt “svešas tantes” nevis mēs ar vīru. Es gribēju būt klātesoša mamma.

Ja parēķina, cik izmaksā privātās skolas vai pat parastās skolas, mājmācība ir pat lētāka un izdevīgāka, ja aprēķina finanses, ieguldītos resursus un emocionālo pienesumu. Turklāt mājmācība atbilda daudz vairāk mūsu ģimenes vērtībām un dzīvesveidam.

Cik ilgu laika posmu Tev vajadzēja, lai uzdrošinātos tiešām uzsākt mājmācību un teikt visam tam “jā” nevis ierastajai kārtībai?

Īstenībā pagāja, manuprāt, ilgs laiks, vairāki gadi, kamēr es sevī šķetināju domu par mājmācību. Sākumā, kad dēls bija mazs, tas likās vēl tālu, tomēr jau tad domāju, kā gribētu un kā varētu. Tad iepazinos ar vienu ģimeni, kas jau bija sevi pozicionējuši kā mājmācības ģimeni. Tālāk sekoja Peter Gray grāmatas izlasīšana un pēc tās, principā, man šaubas bija palikušas maz. Drīzāk tad galvenais jautājums bija nevis vai darīt, bet gan kā darīt? Vēl pēc gada iepazināmies ar citu ģimeni, kuru bērni jau bija mājmācībā un, vērojot gan bērnus, gan pašas ģimenes kopā darbošanos, man bija sajūta, ka jā, es redzu tā gan savu, gan savu bērnu dzīvi. Tā bija ļoti omulīgi, un bērni bija nepiespiesti ar savu izturēšanos, aizrautīgi, ar viņiem bija viegli un interesanti sarunāties, kā arī viņi brīvi runāja ar mani - pieaugušo. Turklāt pret manu vecāko dēlu viņi izturējās kā pret vienlīdzīgu, lai gan viņiem bija vairāku gadu starpība. Pēc tam aizbraucu uz ĢSA nometni, un pēc tās man bija pilnīga skaidrība un noteiktība, ka šis ir kolosāli. Kopš nometnes mana pārliecība kļuva nesatricināma - jo vairāk es pētu, lasu, iepazīstu, jo vairāk es ieraugu cik daudz vērtīga šis ceļš iedod mums kā ģimenei kopumā.

Vēl es sapratu, ka citi cilvēki negrib mainīties un es ar savu “citādību” izšūpoju ierasto domāšanu, ieradumus, skatījumu uz dzīvi. Un lai citiem nebūtu jāmainās, viņi grib, lai es mainos un pārkārtoju savu dzīvi, līdz ar to esmu ērta. Tā doma mani atbrīvoja, ka es ar savu ģimeni citos izraisu nestabilitāti par viņu pašu pasaules kārtību, kam īstenībā nav nekāda sakara ar mani pašu.

Kādām šaubām izgāji cauri pirms mājmācības uzsākšanas?

Pirmkārt, man bija jautājums, kā tas atsauksies uz manu dzīvi, jo, saprotams, ka mājās paliktu es. Tad, kad dēls bija mazs, es nevarēju zināt, vai tiešām vēl nez cik gadus gribu būt mājās, vai būšu mierā ar to? Otrs jau bija tas, cik man būtu jādarbojas ar dēlu un vai man tas maz patiktu, aizrautu un kā vispār to realizēt? Jutu arī sevī spiediena izjūtu, jo lielais zināšanu daudzums un dažādība viņam jāiedod būtu man vienai, savukārt, skolā to dara vairāki cilvēki kopā. Vēl, protams, tā socializācija, jo manas ģimenes gadījumā, mums bija tikai viens bērns ģimenes un draugu lokā, ko satikt, un citu bažas tikai pastiprināja domu, ka bērnam varētu būt grūtības draudzēties.

Kā ir tagad ar mājmācību un Tavu un Tavas ģimenes pārliecību šim procesam?

Pilnīgs entuziasms un prieks, kā arī noteiktība, ka šis ir veids un ceļš, kuru īstenot - vismaz mūsu ģimenei!

Protams, tā kā mājmācībā nav kāda viena standarta modeļa, tad pats process visu laiku ir mainīgs. Pat katram bērnam būs dažādas pieejas, un līdz ar to šis process ir dzīvs. No vienas puses tas ir aizraujoši, radoši un dzīvi. Tiesa, uznāk arī šaubu mirkļi, kas pārsvarā ir palīgs, lai pārskatītu ikdienu, metodes, robežjautājumus, painteresētos par to, kā citi dara un iedvesmotos vai mazliet atpūstos. Reiz, pie vienas krīzes, es vīram dalījos ar domu, ka, iespējams, mums nestrādā mājmācība, kas manī radīja lielas skumjas. Vīrs man pateica precīzus vārdus, ka mēs “mocīsimies” jeb iesim cauri kādām grūtībām jebkurā gadījumā. Vai tā būs skola vai mājmācība. Tikai, protams, cik daudz grūtību būs kurā vietā. Un, viennozīmīgi, mājmācībā to grūto mirkļu, vismaz manā ģimenē, ir ļoti maz. Turklāt, jau esot daudzus gadus mājmācībā, idejas, sapratne un vīzija par to ir daudz lielāka, kas palīdz atbrīvoties no šaubām. Jo vairāk laiks iet uz priekšu un jo vairāk uzzinu, jo lielāku pārliecību es gūstu.

Kā norit Tavas ģimenes mājmācības process?

Manuprāt, ir svarīgi redzēt, ka vienkāršā spēlē vai nodarbē bērns attīsta dažādas prasmes. Bieži var likties, ka šādās spēlēs nekas īpašs nenotiek, tomēr bērns tajā attīsta radošumu, veic projekta izstrādi, ko noved līdz galam, tiek izstrādāts dizains un koncepts, tiek risinātas problēmsituācijas, tiek pielietotas dažādas prasmes kā rakstīšana, lasīšana, zīmēšana, tiek pielietotas organizatoriskās u.c. prasmes, kas jau arī ir tas, kā norit pieaugušo dzīve, tikai, patreiz, vēl citā līmenī.

Turklāt man ir svarīgi redzēt bērnos degsmi par dzīvi un norisēm, ko viņi dara. Es gribu, lai viņiem ir, tā saucamais, “draivs” darīt to, kas viņus aizrauj un izprast šo sajūtu, lai pēc tam varētu veiksmīgāk atrast savā dzīvē, ar ko nodarboties, jo viņiem šī izjūta būs jau pazīstama. Līdz ar to bērniem ir daudz laika, lai darbotos paši, kur neiejaucos itin nemaz.

Tomēr es viņiem piedāvāju arī dažādas idejas, materiālus, metodes, ko veikt kopā. Iedodu ierosmi, un tālāk jau ir viņu pašu izpilde un radošums, kur atkal “nebāžu savu degunu”. Bieži es iedodu ideju un tālāk šī ideja tiek transformēta citādāk, bet tas nav būtiski, galvenais, ka bērni darbojas un tas man ir vissvarīgākais.

Tā kā vecākais dēls jau iet skolā, tomēr arī pētu, kas ir skolas programmā un kas ir tās lietas, ko, manuprāt, dzīvē ir svarīgi prast un zināt. Cenšos to viņam iedot, parādot caur spēlēm un kopīgu darbošanos interesantā veidā. Citreiz izveidoju pati kādu spēli, kas īstenībā man prasa tikai aptuveni 10 minūtes.
Mēs regulāri ejam uz bibliotēku un ņemam grāmatas, kas viņiem šķiet interesantas. Lasām kaut vai komiksu - man svarīgi ir iedot ierosmi un mīlestību pret lasīšanu vai mūziku un citām nodarbēm. Manuprāt, tikai tā var rasties tālāk arī interese par klasiķu darbiem vai niansētām zināšanām.

Daudz runājamies par dzīvi, cilvēkiem, norisēm, dodoties kaut kur ar mašīnu, mēs saceram stāstus, ejot pastaigās, runājam par dabu. Mācīšanās, lielākoties, ir plūstoša, dabiska un nepiespiesta. Ir dienas, kad bērni dara tikai savas lietas un “atiet” no pasaules norisēm, ir dienas, kad tikai socializējamies ar citiem cilvēkiem un ir dienas, kad “nobliežam” ar aktivitātēm un izdarām daudzus projektus un darbiņus. Ikdienā bērniem ir arī kāds sīks mājas darbs, ko veikt, ļaujot viņiem uzņemties atbildību par savu vidi un pašiem ņemt dzīvi savas rokās.

Tā kā bērni visu laiku aug un attīstās dažādi, tad arī veids kā darbojamies un ko darām bieži pamainās.

Kāda ir Tava dzīvesbiedra, vīra iesaiste un kāda ir Tava?

Vīra iesaiste, pirmkārt, ir fiziska, lai mājmācība vispār ģimenē varētu notikt un tiktu nodrošināta ar finansiālo pusi, kas ir liels pamats.

Turklāt vīrs bērniem rāda caur sevi sporta un kustību pasauli, kas abus puišus ļoti dabiski aizrauj, kā arī mīlestību pret dzīvo dabu. Ejot pastaigās, vīrs bieži stāsta, rāda par dabu, dzīvniekiem un mani bērni zina par tiem daudz vairāk nekā es viņu vecumā.

Izbrauciens ar tēti, spēlējot futbolu

Vīrs ir aplipinājis bērnus arī ar futbolu, un mājas zālājs ir futbola laukums, kur notiek treniņi. Un pie tiem arī pieder emociju izrunāšana un problēmsituāciju risināšana, kas sporta spēlēs gadās diezgan bieži. Viņi iet skatīties futbolu “dzīvajā”, vasarās brauc izbraucienos bez mammas. Vīrs bieži ar bērniem iztrakojas, kas ir ļoti vajadzīgs viņiem. Ziemās viņi kopīgi taisa piparkūkas vai citus ēdienus un spēlē galda spēles. Tā kā iesaiste ir diezgan liela, tomēr nepiespiesta un plūstoša.

Tiekoties ar Latvijas izlases futbolistiem

Es vairāk radu vidi ap sevi, telpu, kur viņi var būt un kur var norisināties darbošanās. Es esmu tas, kas piedāvā dažādas idejas, metodes, tehnikas un vairāk plānoju ikdienas aktivitātes gan tieši zināšanu apguvē, gan arī aktivitāšu veidā. Es radu arī kopējo atmosfēru mājās, kur justies droši, ērti, patīkami un līdz ar to viņu domas var pievērsties pašizpausmei. Tur arī ir mana atbildība par sevi - justies pašai apmierinātai ar sevi, savu dzīvi un tās norisēm.

Vai ir kāds vēl no Tavas ģimenes vai kopiena, kas palīdz mājmācības procesā?

Kopiena jeb mājmācības biedrība, kur iepazīstu vai esmu kopā ar citiem līdzīgiem kā es, mani ļoti stiprina. Tas man ir kā atgriešanās pie sevis un sava centra - mirkļi, kad varu pabūt savā normalitātē. Lai gan katra ģimene ir dažāda, tomēr to kopumu es izjūtu. Tur es sajūtu sirsnību, atvērtību, draudzīgumu, kā arī - pozitīvā nozīmē - vienkāršību, kas ir arī tās vērtības, ko vēlos saviem bērniem nodot.

Savu paplašināto ģimeni es šad tad cenšos pati iesaistīt, dažreiz aicinot sev līdz uz kādu pasākumu, kur man noderētu palīdzība ar bērniem, tādā veidā arī viņiem parādot, cik labi “mums te viss notiek” un ka var būt citādāk. Turklāt arī viņi man dod atelpas brīžus un nodrošina reizi nedēļā dienu, kad man tiešām ir brīvdiena un esmu bez bērniem.

Kas ir tas, ko iegūsti Tu pati un Tava ģimene no mājmācības?

Mēs iegūstam mierīgus rītus bez steigas un mierpilnus vakarus bez liekas spriedzes un strīdiem par mājasdarbu izpildi, kā arī vairāk kvalitatīvu laika vienam ar otru.

Bērni iegūst veselīgu vidi, kurā varam paši regulēt, cik intensīva ir mūsu ikdiena un cik daudz (vai maz) varam katru dienu paveikt. Viņi attīsta, veselīgā veidā, savu personību un rakstura iezīmes, jo, nemitīgi atrodoties barā, to nevar izdarīt.

Rīta skrējiens ar tēti

Bērni aizrautīgi piepilda savus projektus un ir dzīvīgi, līdz ar to viņi “nesēž” ekrānos un varam mierpilni sarunāt ekrāna laikus. Mums nav jāpērk visādi “gadžeti”, mantas, lai bērns iekļautos skolēnu vidē, kas nav bieži ne vecumam atbilstoši, ne vajadzīgi, ne veselīgi, ne finansiāli izdevīgi.

Kas ir tas izaicinošais jeb grūtais, esot mājmācībā?

Sākumposmā, tas noteikti bija klausīties visu citu cilvēku šaubas vai komentārus par mājmācību. Bieži pat attāli radi vai draugi apsprieda to, kādi ir skolas ieguvumi, lai gan mēs runājām par MANIEM bērniem, tomēr, ejot laikam, tie mazinājās un pierima.

Lielākoties to ikdienas pozīciju ir tik daudz, ka dažreiz ir sajūta, ka es izšķīstu. Grūti ir sakoncentrēties un liekas, ka visa ir par daudz. Tādēļ vecākajam dēlam ir privātskolotāja angļu valodā, jo ir vajadzīgs, ka kāds “paņem uz sevis” kaut ko no maniem pienākumiem.

Tas, ka ik pa mirklim jāpārskata veidi, kā darboties ar bērniem, kas prasa savus resursus un kur jāpārcilā daudz domu, kā būtu veiksmīgāk, ērtāk, labāk. Tas nav tā, ka var izvilkt laukā darba lapas no jau iepriekš sagatavotas programmas un lietas notiek. Te ir jādomā, jāsajūt, jāpēta. Kas ir aizraujoši, bet šad tad arī nogurdinoši. Turklāt dot laiku lietām un procesiem, kur bieži saskaros ar savu nepacietību un “iepotēto” domāšanu, ka tad un tad viņiem kaut kas obligāti ir jāmāk. Citreiz sev atgādinu, ka tad, kad viņi pieaugs, viņi mācēs griezt ar šķērēm un atpazīs pulksteni un visu pārējo, ko turklāt vajadzēs ieraudzīt, ka viņi īstenībā jau daudz dara, tikai citādāk nekā ierasts.

Droši vien, saskatīt visus savus tarakānus nākam laukā - jeb dzīvot pēc nostādnēm, kuras es neesmu pati piedzīvojusi, un izprast vairāk sevi pašu. Kāpēc es uzvelkos vai saskumstu utt., kad bērns kaut ko negrib, ko tas īstenībā saka par mani pašu nevis bērnu? Un tur parasti sākas procesi, kas man pašai sevī jārisina, jāiepazīst un jāapskatās.

Vai ir arī kādi “upuri” jeb zaudējumi, kamēr esi mājmācības mamma? Ja jā, tad kādi?

Tas, ka darba vide ir mājās un nevar pēc plkst. 18:00 vakarā nomainīt vidi, trokšņus, nekārtību sev apkārt, un sanāk citreiz nogurt no esamības vienā darbībā un atbildībā. Un brīvdienās bieži arī darbs atrodas joprojām mājās. Man sevi jādisciplinē darīt kaut ko citu, iziet no mājas vairāk, “mest bumbiņu vīram” un rast ap sevi klusumu, lai atjaunotos.

Citreiz ieslīgstu vāveres ritenī: pārāk lielās rūpēs par citiem (mājas kārtošanā un bērnu aprūpē). Tad tie ir labi atgādinājumi, kas liek atcerēties par sevi un savām vajadzībām.

Šad tad jau es arī priecātos, ja varētu paņemt apmaksātu slimības lapu un citas ērtības, tomēr tad es sev atgādinu, kas ir mana svarīgākā vērtība, ko piepildu dzīvē, un tas nomierina.

Vai, Tavuprāt, ir jāzina un jāprot kādas īpašas prasmes, lai būtu mājmācības mamma, ģimene?

Manuprāt, pats svarīgākais ir būt spējīgam būt tiešā un ciešā kontaktā ar savu bērnu vai bērniem un līdz ar to attiecībās kā tādās, kas ir balstītas uz veselīgumu. Tādējādi es daudz ieskatos arī sevī, ko katra emocija manī izraisa, jo bērni izraisa daudz no manis pašas pieredzētajām grūtajām emocijām un pieredzēm.

Būt gana drosmīgai, atvērtai, lai uzsāktu nezināmus un sev neizpētītus ceļus un iet savu ceļu par spīti, ka būs kāds, kam tas nebūs ērti, vēl jo vairāk spēt saglabāt savu centru. (Suņi rej, karavāna iet uz priekšu).

Vēl svarīgs aspekts ir spēja ticēt, ka bērnā pašā ir spēja sevi attīstīt un virzīt (self-directed learning). Viņam ir tikai vajadzīgs blakus gājējs, kurš spēj ieraudzīt aizraušanos ar kādu nodarbi un iedod materiālus, palīdz formēt procesu jeb nodrošina vidi, lai šī spēja atraisās un uzplaukst.

Kā arī vecākiem jābūt elastīgiem, jāspēj mainīties un jābūt radošiem. Ar ko, es ticu, ir apveltīts jebkurš cilvēks, jo process nav statisks un uz “copy-paste” principiem balstīts. Ir jāspēj vērot bērnu un to, kas viņu aizrauj, iedvesmo, kas viņam patīk. Kā arī to, kas neaizrauj un kāpēc (nav vēl gatavs, pārāk sarežģīts uzdevums, man šķiet, ka viņam to vajag, bet viņam to nevajag utt.). Un būt mierā ar to un pielāgoties situācijai un vajadzībām. Šad tad to, protams, ir vieglāk teikt nekā izdarīt.

Vēl pašam ir jābūt cilvēkam, kas interesējas par dzīvi un ir daudzpusīgs, kurš var veidot ap sevi patīkamu vidi, kur būt arī citiem, un tad varēs dabiski caur sevi iedod tik daudz skaisto un vērtīgo.

Tālāk jau būtu tehniskās lietas, izvēlēties, kāds mājmācības veids atbilst ģimenei, jo tie ir gana daudzi. Tomēr jebkura tehniskā lieta ir tikai palīdzošais instruments, tādēļ neuzskatu, ka būtu jāapmeklē kādi īpaši kursi, ja vien pašai mammai vai tētim tas aizrauj un liekas saistoši. Tomēr primārais būtu koncepts un vīzija.

Kā mājmācības process ietekmē pašu Tevi un Tavu dzīvi?

Mājmācība man dod iespēju īstenot savu galveno dzīves vērtību - rūpēties par dzīvo un lolot to, kas arī iedot manai dzīvei jēgpilnumu.

Turklāt mani bērni ir lielākie dzīves skolotāji, kuri rāda tik daudz lietu par mani pašu. Es arī esmu tik daudz sevi attīstījusi tieši garīgā un arī fiziskā plānā, ka šie ir bijuši un ir vieni no spēcīgākiem manis iekšējās izaugsmes gadiem, kad man nav vajadzīgi kādi “garīgie skolotāji”. Man viņi ir mājās katru dienu un ir gana prasīgi, kā arī izaicinoši.

Mājmācība man dod iespēju ņemt dzīvi savās rokās un nebūt pasīvai vērotājai un patērētājai, bet gan veidot pašai tādu dzīvi, kādu vēlos redzēt, piedzīvot un izdzīvot, turklāt to pašu arī rādu un radu saviem bērniem (kopā ar vīru). Mani piepilda iespēja redzēt savus bērnus ar degsmi acīs par dzīvi un dot savu laiku viņiem, kamēr, manuprāt, tas viņiem ir pats svarīgākais un vajadzīgākais. Bieži vien viņiem nav pat laika paēst, negribas iet gulēt un no rītiem viņi ir zibenīgi augšā un gatavi dzīvot. To ir skaisti pieredzēt. Un ir tik skaisti redzēt, kā viņi pieaug un mainās. Tas ir pats skaistākais, ko savā dzīvē piedzīvoju - kā aug un attīstās dzīvība.

Man ir pašai aizrautīgi dzīvot, man patīk brīvais darba režīms, mierīgi rīti, kad nekur nav jāsteidzas. Es varu pielietot savus talantus un spējas visos līmeņos - gan radošumu, ēst gatavošanas prasmes, gan psiholoģijas prasmes, gan kustību prieku, gan dot mīļumu un citas nostādnes.

Vai Tu redzi atšķirību starp Taviem bērniem un citiem, parasto skolu bērniem? Ja jā, tad kā?

Jā, protams. Es redzu, ka bērni gan spēlējas, gan runājas ar visāda vecuma bērniem un pieaugušajiem, ne tikai vienaudžiem. Es nedzirdu tādus izteicienus kā: “Tu mazāks, es lielāks (līdz ar to varenāks)” vai “Re, kā es varu un tu ne.”

Es neredzu bērnus apsēstus ar ekrāniem, viņi daudz vairāk paši labprātīgi nodarbojas ar visādām aktivitātēm. Bērni nav apkrauti ar visādām mantām, lai tie iekļautos vidē un nebūtu atstumti, ja tiem nav noteiktu apavu, telefonu u.c. lietu.

Un kā ir ar Tevi pašu? Vai, Tavuprāt, var paralēli strādāt vai nodarboties ar ko citu, sevi pilnveidot, attīstīt citās jomās un sfērās, kamēr esi mājmācības mamma? Vai Tev tas maz ir svarīgi?

Agrāk es jutos nepilnīga, ka nestrādāju algotu darbu, tomēr pašreiz es sevi pozicionēju ar tekstu - es strādāju. Jā, es neiegūstu finansiālos līdzekļus, bet mans pienesums ir vairāk emocionāls, kas tomēr ir milzīgs pamats, lai mēs kā ģimene varētu uzplaukt ilgtermiņā. Kad runāju ar cilvēkiem, es saku, ka es strādāju un nopelnu emocionālo pamatu. Es neļauju sevi ielikt pie terminiem “sēžu mājās”, “neko nedaru”. Un, manuprāt, tas arī ir kāds solis ilgtermiņā, ka mēs, vecāki, kas paliek pie bērniem, dodam arī vēstījumu apkārtējiem jeb sabiedrībai, ka tas ir darbs un svarīgs vēl pie tam! Pirms mainās sabiedrība, man pašai tā par sevi ir jājūtas.

Vēl jo vairāk, es esmu redzējusi tik daudzus vecākus, kas sākuši biznesus un jaunas nodarbošanās pēc bērnu dzimšanas - pamperu ražošanu, mācību materiālus, rotaļlietas, dūlu/pep mammu mācības utt. Līdz ar to mēs nevaram zināt, kur un kā katrs dzīves posms mūs aizvedīs. Drīzāk, mani skumdinātu, ja būtu vecāks, kas domā par šo ceļu, bet nobīstās dēļ šaubām vai citu nedrošības. Ja paskatāmies no malas, ir muļķīgi baidīties piepildīt un pieredzēt savas fundamentālākās vērtības. Turklāt es ļoti praktizēju skatīties uz dzīvi no ilglaicīguma perspektīvas. Es izdzīvoju šo posmu un tad nāks nākošais, jo ir pilnībā skaidrs, ka mājmācības mamma nebūšu visu dzīvi. Patreiz esmu te, pēc tam būs pēc tam, un te es varu praktizēt paļaušanos, ka dzīve mani aizvedīs tur, kur vajag, kas man ir pašai ļoti izaicinoši. Un mana bagātība ir mani bērni un laiks ar viņiem. Es tiešām jūtos bagāta, jo kad tad vēl es varēšu būt ar viņiem? Šis ir tas laiks.

Tomēr es sevi arī paralēli attīstu, kas iedod man sajūtu par to, ka es neesmu tikai mamma, bet es pati kā indivīds ar savu unikalitāti un vajadzībām.

Ceļojums uz Polijas Tatriem