Klāt septembris, esam jau iešūpojušies jaunajā mācību gadā. Bet atmiņā joprojām ikgadējā ĢSA vasaras nometne - šogad jau sestā pēc kārtas. Dalāmies ar Brigitas stāstu par to, kā viņas ģimene izdzīvoja šo burvīgo pieredzi:
Ir jūlija sākums, un mazāk nekā nedēļu pirms ĢSA nometnes mēs pēdējā brīdī esam izlēmuši — brauksim!
Mājās notiek aktīva rosība, jo jāsameklē viss, ko ņemt līdzi. Bez kā var iztikt un bez kā tomēr nevar? Arī vasara līdz šim šķiet tikpat neizlēmīga kā mēs — dažas dienas ir īsti vasarīgas, bet citas vairāk atgādina agru rudeni ar lietu, lietu un vēlreiz lietu. Skatāmies laika prognozi — lietu sola arī nometnes nedēļas nogalē. Bet būs labi! Telts ir, ēdiens ir, apņēmība arī.
Piektdiena
Ir piektdienas rīts. Esam mazliet satraukti, jo šī būs mūsu ģimenes pirmā dalība ĢSA vasaras nometnē. Gribam satikt draugus, iepazīt jaunus cilvēkus un iztaujāt citas mājmācības ģimenes par to, kā viņām sokas. Mēs ar vīru jau pirms meitiņas piedzimšanas zinājām, ka vēlamies iet mājmācības ceļu, bet toreiz tas viss šķita vēl tik tālu. Tagad mūsu meitiņai ir pieci gadi, un pienācis laiks sākt domāt, kā tieši mājmācība izskatīsies mūsu ģimenē.
Beidzot viss ir sakrāmēts mašīnā, un pēc mantu daudzuma ir nepārprotami skaidrs — esam paņēmuši līdzi krietni vairāk, nekā droši vien būs vajadzīgs. Mašīnā vietas pietiek gandrīz tikai tam, lai iesēstos pašiem.
Braucam.
Diena ir silta un vasarīga. Līdz nometnes vietai — kempingam “Saulītes” — no mūsu mājām jābrauc apmēram stundu. Kā esmu lasījusi WhatsApp čatiņā, šī jau ir sestā vasaras nometne, kas notiek šajā kempingā pie Daugavas. Mašīnā visi spēlējam “I spy with my little eye”, lai ceļš paietu ātrāk. Beidzot esam klāt. Kempings izskatās omulīgs. Kāpju ārā no mašīnas sasveicināties ar jau atbraukušajām ģimenēm. Apkārt skraida bērni, un pretī raugās smaidīgas sejas. Neesam ne pirmie, ne pēdējie — visa pēcpusdiena vēl priekšā.
Ar vīru sākam sliet telti, un paši esam pārsteigti, cik ātri un veiksmīgi tiekam ar tās uzstādīšanu galā. Tikmēr mūsu meita jau ir atradusi draugus, ar kuriem spēlēties. Tieši uz to arī cerējām — ka šeit gan mēs, pieaugušie, gan bērns atradīs jaunus, līdzīgi domājošus draugus. Un šķiet, ka cerība jau ir attaisnojusies.
Pirmās nometnes dienas vēlā pēcpusdienā tiek organizēts ikgadējais paštaisīto gardumu tirdziņš. Lielākoties visu organizējuši, cepuši un meistarojuši paši bērni, protams, ar nelielu pieaugušo palīdzību.
Ģimenes un bērni pamazām sāk izlikt savus gardos darinājumus uz nojumes galdiem. Ir patiess prieks un pārsteigums par bērnu uzņēmību un iniciatīvu. Daži stendi ir noformēti tik rūpīgi — ar īstu izkārtni, logo un pat ēdienkarti —, ka atliek tikai stāvēt rindā un degustēt labumus.
Te var nopirkt gan picas, gan vistas nagetus, dažādu veidu burgerus un pildītus kruasānus. Savukārt saldo gardumu stendos atrodas kūciņas, cepumi, saldējuma kokteiļi, ogas un vēl daudz kas cits. Cenas ir ļoti, ļoti draudzīgas, un jau pēc neilga laiciņa mans vēders ir paspējis nodegustēt diezgan plašu piedāvājuma klāstu.
Par to, ko ēdīsim vakariņās, galīgi nav jāuztraucas. 😊 Pēc tirdziņa drīz pienāk laiks pulcēties ap ugunskuru un iepazīties.
Ģimenes, kuras nometnē piedalījušās jau iepriekšējos gados, omulīgi iekārtojas un labi zina, kas darāms. Savukārt mēs un citas jaunās ģimenes, kurām šī ir pirmā šāda nometne, ar lielu interesi klausāmies gan stāstos par to, kāpēc citas ģimenes izvēlējušās mājmācības ceļu, gan pieredzējušāku ģimeņu stāstījumos par to, kā viņām šajā ceļā ir gājis.
Kad pienāk mūsu kārta, dalāmies arī mēs — kāpēc vēlamies savu mazo atvasīti izglītot mājmācībā, ko no šī ceļa sagaidām un kādas ir mūsu šaubas un bažas.
Sarunas un iepazīšanās ap ugunskuru kļūst par īpašu dalīšanās un atvēršanās brīdi. Klausoties citu ģimeņu stāstos, var smelties iedvesmu un ik pa brīdim pie sevis nodomāt: jā, tieši to arī mēs vēlamies savā ģimenē.
Ir patīkami apzināties, ka mūsu vērtības un vēlmes daudzējādā ziņā sakrīt ar citu mājmācības ģimeņu vērtībām — rūpes par bērna garīgo, emocionālo un fizisko izaugsmi un vēlme pašiem apzināti piedalīties viņa izglītības ceļā, nevis vienkārši sekot kādai jau gatavai sistēmai.
Vēlamies, lai bērns apgūst tās vērtības un zināšanas, kuras mēs kā vecāki no visa pieejamā redzam kā viņam vispiemērotākās un visvērtīgākās. Pēc iepazīšanās un sarunām pie ugunskura pār Daugavu ir nolaidies mierīgs un burvīgs vakars. Bērni, kuri jau atraduši jaunus draugus vai satikuši labi pazīstamus vecos draugus, spēlējas, skrien, smejas un bauda ūdens priekus piekrastē. Ūdens vilina — tas nav īpaši silts, bet nav arī tik auksts, lai negribētos tajā iekāpt.
Kāds ar SUP dēli dodas vakara slīdējumā pa rāmo upi. Mēs, kas paliekam krastā, baudām sarunas, klausāmies bērnu čalās un vērojam viņu rotaļas. Tā pirmais nometnes vakars mierīgi rit savu gaitu.
Viena no mammām par godu nometnes sestajai dzimšanas dienai ir sagatavojusi gardu jo gardu kliņģeri. Cienasts pazūd viens divi. Ar pilniem vēderiem un priecīgām sirdīm dodamies gulēt teltī. Taču nakts vēl jauna, un bērnu čalas un rotaļas turpinās ilgi.
Sestdiena
Pamostamies — ārā līst. Nometnes otrā diena sākas ar lietu. Līņā un līst gandrīz visu dienu, bet tas neaptur neko no tā, kas šai dienai ieplānots. Un aktivitāšu ir daudz!
Rīts paiet brokastojot, sarunājoties, zīmējot un turpinot iepazīšanos. Savā ziņā lietus pat palīdz — tas liek visiem biežāk pulcēties kopīgajās iekštelpās un zem nojumēm, un līdz ar to rodas vēl vairāk sarunu.
Pēc garām un nesteidzīgām brokastīm jau pienācis pusdienlaiks. Pusdienas gandrīz visi nometnieki ir pasūtījuši no kādas netālas kafejnīcas; tās ir sātīgas un gardas. Pēc pusdienām bērni gatavojas teātra un muzikālo priekšnesumu vakaram. Diena paiet mēģinājumos, darbošanās priekā un nemitīgā rosībā.
Starp lietus gāzēm un līņāšanu notiek sportiska kartupeļu spēle, kas dod iespēju izkustēties gan lieliem, gan maziem. Kad lietus dēļ ārā sportot vairs nav iespējams, zem nojumes sākas cita kartupeļu spēle — pa pāriem mēģinām uz papīra nogremdēt viens otra kuģus.
Pa vidu visai šai rosībai notiek arī dažādas meistarklases — gan vecāku, gan pašu bērnu vadītas. Top kolāžas un dažādi citi radoši darbi.
Beidzot vēlā pēcpusdienā lietus ir pierimis, un pat saulīte iznākusi paspēlēties debesīs. Viss ir sagatavots, skatītāji ieņēmuši savas vietas, un priekšnesumi uz mazās skatuves var sākties.
Šī gada galvenais priekšnesums ir teātra uzvedums “Princese uz zirņa”. Tajā iesaistījusies, šķiet, vairāk nekā puse visu nometnes bērnu. Izrāde ir humora, smieklu, pārsteigumu un visdažādāko piedzīvojumu pilna un noslēdzas ar skaļiem aplausiem.
Pēc galvenās izrādes seko muzikālie un deju priekšnesumi. Lieli un mazi, brāļi un māsas, reizēm pat veselas ģimenes — kāds dzied, kāds dejo. Ir tik jauki redzēt, cik bērnos ir daudz izdomas, degsmes, drosmes un lokanības! Ar lieliem aplausiem teātra, mūzikas un deju priekšnesumi ir noslēgušies. Emociju ir daudz, un gandarījuma arī.
Tālāk vakara programmā — desiņu cepšana pie ugunskura, ūdens prieki, bērnu čalas un pirts tīkamā svelme. Relaksācija, sarunas un kopābūšana.
Svētdiena
Nometnes trešās un pēdējās dienas rīts uzaust bez lietus, un tas vien jau priecē sirdi. Spoži spīd saule, rāmi plūst Daugava. Ir vasaras vidus. Rīta saule priecē agros cēlājus. Notiek pēdējās meistarklases, kādam brokastis ir agrākas, citam — vēlākas. Bērniem vēl pēdējās spēles, skriešana un rotaļas.
Uz mazās piestātnes mierīgi plūstošās Daugavas krastā notiek rīta joga. Viss rīts rit lēni un nesteidzīgi — tērzējam, pakojam mantas, apmaināmies telefona numuriem ar tiem, ar kuriem vēl neesam paguvuši to izdarīt.
Ar vīru ķeramies pie telts pakošanas, kamēr mūsu meita vēl arvien ir kaut kur dziļi iegrimusi savās spēlēs. Abi atkal nobrīnāmies, cik viegli un veiksmīgi visa telts ar visām tās daļām sagulst atpakaļ maisos, maisiņos un somās. Parasti tas mums aizņem daudz vairāk laika un pūļu, jo neesam īstenībā ļoti bieži telšotāji.
Varbūt šoreiz viss patiešām šķiet mazliet vieglāk arī tāpēc, ka šo trīs dienu laikā esam ieguvuši jaunu skatījumu uz mājmācību un uz to, ko no šī procesa sagaidīt.
Esam sapratuši, cik daudz ir atkarīgs no katras pašas ģimenes — no tās vērtībām, no tā, ko mēs vēlamies šajā procesā dot savam bērnam un ko vēlamies no tā gūt paši. Un vēl viena ļoti nozīmīga atziņa — par visu nevajag tik ļoti iespringt.
Ap sirdi ir vieglāk un priecīgāk.
Mūsu meita visas trīs dienas ir pavadījusi brīnišķīgi. Arī mēs. Esam atraduši jaunus, jaukus draugus un satikuši cilvēkus, ar kuriem gribas turpināt sarunas arī pēc nometnes.
Spīd saule. Dzīve ir laba.
Viss veiksmīgi salikts atpakaļ mašīnā. Apskaujamies, atvadāmies un no sirds sakām paldies nometnes organizatoriem par tik jauku kopābūšanu, sirsnību un atvērtību.
Mums ar vīru sirdis ir pilnas apņēmības turpināt mājmācības ceļu.
Un jau zinām ka pēc gada mēs atkal gribam būt daļa no šīs jaukās vasaras nometnes.
Uz tikšanos!